Parasti, skatoties uz Mēnesi no Zemes, tā krāsa šķiet balta vai pelēka. Taču četri NASA misijas Artemis II apkalpes locekļi, kuri aprīlī gandrīz septiņas stundas riņķoja ap Mēnesi aptuveni 4000 jūdžu jeb 6400 kilometru attālumā no tā virsmas, redzēja daudz sarežģītāku ainavu.

Reids Vīzmens, Viktors Glovers, Kristīna Koha un Džeremijs Hansens savos tūlītējos novērojumos aprakstīja dzeltenus, brūnus, zaļus, zilus un smilškrāsas apgabalus, kas izpletās pāri plašiem vulkāniskiem līdzenumiem un parādījās krāteru malās. Šie novērojumi apkopoti NASA Artemis II Preliminary Lunar Science Report — 130 lappušu dokumentā, kura sagatavošanā izmantoti 814 gigabaiti fotoattēlu, video un audioierakstu no kosmosa kuģa “Orion”.

Dažādie Mēness toņi atspoguļo atšķirīgas ģeoloģiskās iezīmes. Tās var palīdzēt nākotnes misijām izvēlēties vietas, kur nosēsties un veikt pētījumus laikā, kad pasaules kosmosa aģentūras gatavojas ilgstošākai klātbūtnei uz Mēness.

Aristarka plato pārsteidz ar dzelteniem un zaļiem toņiem

Īpaši astronautus ieinteresēja Aristarka plato — plašs, paaugstināts reģions Mēness redzamās puses ziemeļrietumu malā. Tajā atrodas viena no blīvākajām senā vulkānisma iezīmju kopām uz Mēness, tostarp tumšas lavas nogulumu joslas un krāsaini vulkāniskā stikla veidojumi.

Misijas speciāliste Koha bija pārsteigta par izteikti dzeltenajiem apgabaliem. Viņa plato salīdzināja ar “dzeltenu, sniegotu kalnu”, norādot, ka spilgto “sniega” iespaidu rada krāteri, kas atstaro Saules gaismu. Vēlāk viņa šo reģionu nodēvēja par “Mēness dzeltenīgo vaigu”.

“Tagad ir tik daudz krāsu,”, fotografējot apvidu, sacīja Artemis II pilots Glovers. Viņš saskatīja arī zaļu un brūnu, īpaši Aristarka plato un virzienā uz ziemeļpolu, kur brūni plankumi šķita plūstam no ziemeļiem lejup svītrās.

Ziņojuma autori norāda, ka šie toņi varētu būt saistīti attiecīgi ar oranžām, ar titānu bagātām, un zaļām, ar magniju bagātām, stikla lodītēm. Līdzīgi vulkāniskā stikla veidojumi savulaik savākti Apollo 15 un Apollo 17 misiju laikā citās Mēness vietās.

Orientales baseins atgādina milzīgu mērķi

Vēl viens apvidus, kas piesaistīja apkalpes uzmanību, bija Orientales baseins — milzīgs, jauns un vairāku gredzenu ieskauts triecienkrāteris. Saskaņā ar NASA aplēsēm tas ir aptuveni trīs reizes platāks par Masačūsetsas štatu. Baseins stiepjas pāri Mēness redzamajai un neredzamajai pusei, tādēļ no Zemes tas ir reti pamanāms, taču astronautu lidojuma laikā tas dominēja skatā.

“Tas ir radījis haosu visā šajā apgabalā,” toreiz sacīja misijas komandieris Vīzmens.

Fotoattēlā, ko uzņēmušas kosmosa kuģa “Orion” ārējās kameras, redzama Mēness terminatora līnija — robeža, kur dienas puse pāriet nakts pusē. Orientales baseins attēlā ir lielais, mērķim līdzīgais veidojums Mēness apakšējā labajā daļā.

Lidojot virs baseina, apkalpe zem sevis pamanīja pelēkus, brūnus, smilškrāsas un zaļus apgabalus. Koha ziņoja, ka baseina lielākais, ārējais gredzens esot bijis “gandrīz purvam līdzīgās krāsās”. Savukārt Glovers saskatīja kaut ko līdzīgu “apputinātām virsotnēm” un baltumu kalnu pašās malās — uz to smailēm un grēdām.

Krāteru ķēdes, kas stiepās prom no trieciena vietas, Kohai atgādināja “burbuļus, kas paceļas no zemāk esošiem nirēju akvalangiem”.

Cilvēka novērojumi papildina kameru datus

Šie apraksti nebija tikai nejauši iespaidi. Artemis II apkalpe vairāk nekā divus gadus gatavojās Mēness ģeoloģijas izpētei un aprakstīšanai. Treniņos astronauti apmeklēja krāterus uz Zemes, apguva vielu individuālās nodarbībās un klasē, kā arī piedalījās simulētos pārlidojumos. Ziņojumā teikts, ka viņi uz “Orion” klāja paņēma arī pašu izvēlētus uzziņu materiālus, ko lasīt ceļā uz Mēnesi.

Ziņojuma autori uzsver, ka šādas sagatavošanās dēļ astronautu novērojumi sniedza bagātīgu zinātnisko informāciju, ko nespētu iegūt ne autonoma kamera, ne orbitālais aparāts.

“Artemis II misija parādīja cilvēka novērojumu un izziņas izcilo vērtību kā zinātniskus līdzekļus planētu izpētē,” secināja ziņojuma autori. Viņi norādīja, ka kameras parasti fiksē atsevišķus mirkļus un šauras ainas daļas, bet cilvēki nepārtraukti interpretē apkārtni, apvienojot reāllaika redzi ar kontekstuālu izpratni.

Glovers šo pieredzi misijas vadībai raksturoja vienkāršāk: “Tas ir diezgan neticams skats.”