Populāro svara samazināšanas medikamentu tirzepatīdu, ko uzņēmums Eli Lilly pārdod ar zīmolu Mounjaro, papildinot ar cita hormona darbību atdarinošu eksperimentālu līdzekli, varētu būt iespējams padarīt efektīvāku. Par to liecina nesena klīniskā pētījuma rezultāti. Vienlaikus kombinācijai bija vairāk nepatīkamu blakusparādību, kas varētu atturēt daļu pacientu no šādas ārstēšanas.

48 nedēļas ilgajā pētījumā eksperimentālā terapija EloraTZP pieaugušajiem ar aptaukošanos un 2. tipa diabētu palīdzēja zaudēt vidēji gandrīz ceturto daļu ķermeņa masas. Tas bija būtiski vairāk nekā 14,8% svara zudums, kas tika panākts ar augstāko atsevišķi lietotā tirzepatīda devu.

Trīs hormonālie ceļi vienas terapijas vietā

Rezultāti liecina, ka aptaukošanās un cukura līmeņa asinīs kontrolei efektīvāka varētu būt trīs savstarpēji papildinošu hormonālo ceļu vienlaicīga ietekmēšana. Tirzepatīds jau iedarbojas uz diviem vielmaiņas regulēšanā iesaistītiem ceļiem: vienu aktivizē glikagonam līdzīgais peptīds-1 jeb GLP-1, bet otru — no glikozes atkarīgais insulinotropais polipeptīds jeb GIP.

Abi hormoni būtiski ietekmē cukura līmeni asinīs un apetīti, tāpēc tie ir nozīmīgi mērķi aptaukošanās un 2. tipa diabēta ārstēšanā. Savukārt eloralintīds ir eksperimentāls medikaments, kas atdarina hormona amilīna iedarbību. Aizkuņģa dziedzeris dabiski izdala amilīnu pēc ēšanas; tas palīdz regulēt apetīti un rada sāta sajūtu.

Apvienojot abus medikamentus, EloraTZP ir izstrādāts tā, lai pastiprinātu tirzepatīda iedarbību un vienlaikus izmantotu papildu mehānismu pārtikas uzņemšanas kontrolei.

Pētījumā kombinācija pārspēja tirzepatīdu vienu pašu

Eli Lilly 2b. fāzes pētījumā piedalījās 367 pieaugušie. Viņi saņēma dažādas eloralintīda, tirzepatīda, abu medikamentu kombinācijas vai placebo devas.

Visaugstākās kombinētās devas grupā dalībnieki saņēma 9 mg eloralintīda un 15 mg tirzepatīda. Pēc 48 nedēļām viņu ķermeņa masa bija samazinājusies vidēji par 23,3% no sākotnējās. Salīdzinājumam — dalībnieki, kuri lietoja tikai 15 mg tirzepatīda, zaudēja vidēji 14,8% ķermeņa masas.

Kombinācija nodrošināja arī lielāku cukura līmeņa asinīs kontroli. Dalībniekiem, kuri saņēma augstāko kombinēto devu, glikētā hemoglobīna jeb HbA1c rādītājs, kas atspoguļo ilgtermiņa cukura līmeni asinīs, samazinājās vidēji par 2,9%. Tirzepatīda monoterapijas gadījumā samazinājums bija 2,4%.

Būtisku ietekmi nodrošināja arī mazākas kombinētās devas — svara samazinājums šajās grupās bija no 13,2% līdz 19,9%.

Lielāka efektivitāte nozīmēja arī vairāk blakusparādību

Papildu hormona iedarbības izmantošana tomēr nebija bez trūkumiem. Visbiežāk novērotās nevēlamās reakcijas bija kuņģa un zarnu trakta problēmas, tostarp slikta dūša. Tās parasti kļuva izteiktākas, palielinot devas, un kombinācijas grupās bija biežākas nekā pacientiem, kuri saņēma tikai vienu no medikamentiem.

Blakusparādību dēļ ārstēšanu pārtrauca aptuveni ceturtā daļa dalībnieku, kuri saņēma EloraTZP. Tirzepatīda monoterapijas grupā šis rādītājs bija tikai aptuveni 3%. Šī atšķirība var izrādīties nozīmīga, jo lielāks svara zudums ne vienmēr nozīmē labāku ārstēšanas iespēju, ja pacienti terapiju nespēj panest.

Rezultāti atspoguļo pieaugošo interesi par ārstēšanas metodēm, kas vienlaikus izmanto vairākus organisma hormonālos signālus aptaukošanās mazināšanai. Īpašu uzmanību piesaista uz amilīnu balstīti medikamenti, jo tie varētu papildināt uz inkretīniem balstītu līdzekļu apetīti nomācošo iedarbību.

Nākamais solis — 3. fāzes pētījumi

Eli Lilly jau pēta eloralintīdu arī kā atsevišķu līdzekli aptaukošanās ārstēšanai citos klīniskajos pētījumos. Uzņēmums plāno sākt EloraTZP 3. fāzes pārbaudes, izmantojot optimizētu devas palielināšanas shēmu, lai terapiju padarītu labāk panesamu.

Uzņēmums plāno izstrādāt arī abu medikamentu kopīgu zāļu formu, kas potenciāli ļautu tos ievadīt vienā injekcijā.

Tomēr būtiski jautājumi joprojām nav atbildēti. Pašreizējie rezultāti iegūti salīdzinoši nelielā vidējas stadijas pētījumā, kurā piedalījās cilvēki ar 2. tipa diabētu. Turklāt tie publicēti paziņojumā presei, nevis recenzētā zinātniskā publikācijā, un tos vēl nepieciešams apstiprināt plašākos pētījumos.

Pagaidām šie dati sniedz vēl vienu norādi, ka aptaukošanās ārstēšanas nākotne varētu būt saistīta nevis ar viena hormona ieslēgšanu vai izslēgšanu, bet ar vairāku savstarpēji papildinošu signālu apvienošanu. Šāda pieeja varētu sniegt lielāku ieguvumu — ar nosacījumu, ka organisms ārstēšanu spēj panest.