Maratona laikā organisms ražo arvien vairāk “kaņepēm līdzīgu” vielu

Maratona distance organismam ir nopietns pārbaudījums, tomēr ķermenim ir paša ķīmiskā atbalsta sistēma, kas palīdz pārvarēt fizisko slodzi. Tai pieder endokanabinoīdi — dabiskas signālvielas, kuru daudzums ilgstošas slodzes laikā palielinās. Tās piedalās sāpju, stresa un garastāvokļa regulēšanā, kā arī enerģijas izmantošanā un atjaunošanās procesos.

Endokanabinoīdi nav marihuāna, un organisms to ražošanas laikā nerada narkotisku vielu. Smadzenēs ir daudz kanabinoīdu receptoru, ko var salīdzināt ar slēdzenēm, savukārt endokanabinoīdi darbojas kā organisma atslēgas. Kaņepju savienojumi, tostarp THC, var piesaistīties dažiem no tiem pašiem receptoriem, tāpēc endokanabinoīdus mēdz dēvēt par “kaņepēm līdzīgiem”.

Šīs vielas, iespējams, veicina tā dēvēto skrējēja eiforiju — labsajūtu, mieru, mazāku trauksmi un vājākas sāpes, ko daļa cilvēku izjūt ilgstošas skriešanas laikā. Iepriekš šo sajūtu galvenokārt skaidroja ar endorfīniem, taču tie no asinīm smadzenēs nokļūst samērā grūti. Tāpēc pētnieki meklē citus mehānismus, kas varētu izskaidrot šo parādību.

Maratona laikā mainās divu vielu līmenis

Pētījumā, kas publicēts žurnālā BMC Medicine, Duisburgas-Esenes Universitātes psihiatrs Mihaels Zībers un viņa kolēģi pētīja pieredzējušus izturības sportistus. Pirmajā lauka pētījumā piedalījās 19 skrējēji, kuri noskrēja maratonu ap Baldenეjas ezeru Esenē, Vācijā. Citā dienā tie paši cilvēki tikpat ilgi gāja kājām.

Asins paraugi tika ņemti pirms maratona, divās īsās apstāšanās reizēs distances vidū, finišā un pēc 45 minūšu atpūtas. Dalībnieki novērtēja savu laimi, trauksmi un sāpes. Pētnieki īpaši analizēja anandamīdu un 2-AG — divus endokanabinoīdus, kas varētu būt saistīti ar skrējēja eiforiju.

Anandamīda daudzums asinīs skriešanas laikā pakāpeniski pieauga. Sākot no 14. kilometra, tā līmenis bija būtiski augstāks nekā salīdzināmajā iešanas reizē un saglabājās paaugstināts arī 45 minūtes pēc finiša. Savukārt 2-AG, kam ir plašāka nozīme imūnās sistēmas regulēšanā, iekaisumā, enerģijas izmantošanā un audu atjaunošanā, palielinājās tuvāk maratona beigām un saglabājās paaugstināts atjaunošanās laikā.

Zībers norādīja, ka abas vielas tiek veidotas un noārdītas pa atšķirīgiem bioķīmiskiem ceļiem, tāpēc to līmeņa izmaiņas laikā nav vienādas. Iepriekšējie pētījumi anandamīdu biežāk saistījuši ar garastāvokli un skrējēja eiforiju, bet vēlīnais 2-AG pieaugums varētu atspoguļot organisma centienus pārvaldīt iekaisumu, enerģijas trūkumu un atjaunošanos. Tomēr tā joprojām ir hipotēze — abām vielām ir pārklājošās funkcijas, un zinātnieki nevar katrai piešķirt vienu konkrētu uzdevumu.

Maratona skrējēji salīdzinājumā ar gājējiem jutās laimīgāki un mazāk satraukti, taču pēc 28. kilometra viņu sāpes būtiski pastiprinājās.

Ultramaratonā ilgāka distance nenozīmēja lielāku efektu

Otrajā pētījumā piedalījās 36 pieredzējuši sportisti, kuri TorTour de Ruhr ultramaratonā veica 100, 160 vai 230 kilometrus. Asins paraugi tika paņemti pirms un pēc sacensībām. Pēc visām trim distancēm anandamīda un 2-AG līmenis pieauga, tomēr garāka distance ne vienmēr nozīmēja lielāku endokanabinoīdu daudzumu. Dažos gadījumos tas bija augstāks pēc parastā maratona nekā pēc ultramaratona.

Pēc pētnieku domām, nozīme varētu būt ne tikai slodzes ilgumam, bet arī intensitātei. Ultramaratona dalībnieki parasti skrien lēnāk, lai taupītu enerģiju, bet ārkārtējs nogurums, sāpes un izsmeltas enerģijas rezerves var mainīt organisma ķīmisko reakciju.

Lai gan ultramaratonistu endokanabinoīdu līmenis pieauga un trauksme mazinājās, laimes sajūta būtiski nepalielinājās. Skrējēja eiforiju sacensību laikā izjuta tikai 12 no 36 dalībniekiem. Tā kā laime tika mērīta tikai pirms un pēc ultramaratona, īslaicīgi labsajūtas periodi varēja palikt nepamanīti. Turklāt nogurums un sāpes varēja apslāpēt jebkādu eiforijas sajūtu.

Pētījums nepierāda, ka endokanabinoīdi tieši izraisīja dalībnieku psiholoģiskās pārmaiņas, jo vielas tika mērītas asinīs, nevis smadzenēs. Arī dalībnieku grupas bija nelielas, bet miegs, uzturs un stress netika pilnībā kontrolēti. Tāpēc paaugstināts endokanabinoīdu līmenis vien pats par sevi nav pietiekams, lai radītu skrējēja eiforiju. Tomēr rezultāti sniedz detalizētu ieskatu par to, kā organisms reaģē uz ilgstošu izturības slodzi: šīs vielas var palīdzēt justies laimīgāk, mierīgāk un mazāk sāpīgi vai vienkārši izturēt nākamo kilometru.