Nevienam cilvēkam nav izdevies nokļūt planētas iekšienē — ne uz Zemes, ne uz kādas citas planētas. Zinātnieki par dziļajiem slāņiem spriež netieši, analizējot seismisko viļņu kustību iežos, gravitācijas mērījumus un kosmisko aparātu nosūtītos datus. Apvienojot šos novērojumus, iespējams izveidot priekšstatu par to, kas atrodas zem virsmas.
Un šis priekšstats kļūst arvien neparastāks, jo dziļāk raugāmies: planētu dzīlēs var būt šķidra metāla okeāni, ūdeņradis, kas darbojas kā elektrības vadītājs, un apstākļi, kuros veidojas dimanti.
Akmeņainās planētas un to atšķirīgie likteņi
Merkūrs
Merkūrs pēc uzbūves gandrīz vairs neizskatās pēc tipiskas akmeņainas planētas. Tā metāliskais kodols veido aptuveni 85% planētas rādiusa, bet virs tā atlicis tikai plāns garozas un mantijas slānis. Kodolu galvenokārt veido dzelzs, un tas, visticamāk, joprojām ir daļēji izkusis — to palīdz saglabāt sērs un radioaktīvie elementi.
Daži zinātnieki pieļauj, ka dziļi Merkūra iekšienē varētu būt arī apslēpts dimantu slānis, kas izveidojies milzīgā spiediena ietekmē. Lai gan virsmas temperatūra starp dienu un nakti krasi mainās, planētas dzīles saglabājas ārkārtīgi karstas. Merkūrs drīzāk atgādina milzīgu dzelzs lodi ar plānu pārklājumu.
Venera
Veneru mēdz dēvēt par Zemes dvīni, taču šī līdzība galvenokārt attiecas uz ārējo izskatu. Zem biezās garozas atrodas pārkarsēta mantija, kurai nav plātņu tektonikas, lai atbrīvotu uzkrāto enerģiju. Tāpēc siltums uzkrājas, līdz tas izlaužas milzīgos vulkāniskas virsmas atjaunošanās notikumos, kas pārklāj planētu no jauna.
Veneras centrā atrodas metālisks dzelzs un niķeļa kodols, līdzīgs Zemes kodolam. Tomēr Venerai nav globāla magnētiskā lauka — visdrīzāk tās pārāk lēnās rotācijas dēļ. Tā ir ģeoloģiski aktīva, taču ārkārtīgi naidīga pasaule.
Zeme
Zemes iekšieni zinātnieki izprot vislabāk. Plāna garoza atrodas virs milzīgas mantijas, kas lēni plūst un nodrošina plātņu tektoniku. Zem tās ir izkusis dzelzs un niķeļa ārējais kodols, kura pastāvīgā kustība rada planētas magnētisko lauku. Pašā centrā atrodas ciets iekšējais kodols — ārkārtīgi karsts, taču augšējo slāņu spiediena saspiests cietā stāvoklī.
Šī slāņainā uzbūve ir būtiska dzīvībai uz Zemes. Magnētiskais lauks aizsargā virsmu no Saules starojuma, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz planētas vispār var pastāvēt dzīvība.
Mars
Marsā redzams, kā līdzīgs stāsts var beigties citādi. Zem virsmas atrodas bieza garoza un ar dzelzi bagāta mantija, kas aptver lielu izkusušu dzelzs, niķeļa un vieglāku elementu, tostarp sēra, kodolu.
Marsam savulaik bija magnētiskais lauks, taču, kodolam atdziestot un palēninoties, tas izzuda. Saules vējam vairs nebija, kas to novirzītu, tāpēc laika gaitā tika aizskalota ievērojama daļa atmosfēras. Marss parāda, kas notiek, kad planētas iekšienē izsīkst enerģija.
Gāzu un ledus milžu neparastās dzīles
Jupiters
Jupiteram nav virsmas, uz kuras varētu nolaisties vai stāvēt. Ārējos slāņos virpuļo ūdeņradis un hēlijs, kas, planētā dziļāk ejot, kļūst arvien blīvāki. Spiediens ūdeņradi vispirms pārvērš šķidrumā, bet vēl dziļāk — metāliskā formā, kas vada elektrību.
Tieši šis slānis rada spēcīgāko magnētisko lauku Saules sistēmā. Planētas centrā, visticamāk, atrodas tā dēvētais izplūdušais kodols — iežu, ledus un metālu maisījums bez skaidras robežas starp kodolu un virsējiem slāņiem. Jupiterā robeža starp gāzi un cietu vielu vairs nav viennozīmīga.
Saturns
Saturna uzbūve ir līdzīga Jupitera uzbūvei, taču ar savām atšķirībām. Ūdeņradis un hēlijs, palielinoties spiedienam, pāriet šķidrā un pēc tam metāliskā stāvoklī, radot spēcīgu, lai arī par Jupitera magnētisko lauku vājāku magnētisko lauku.
Dziļi planētas iekšienē, visticamāk, atrodas blīvs iežu, ledus un metālu kodols. Arī šeit slāņu robežas, iespējams, nav skaidri nodalītas. No attāluma Saturns izskatās maigs ar gaišajām joslām un gredzeniem, taču tā iekšiene ir daudz skarbāka.
Urāns
Urāns ir ledus milzis, kura sastāvs būtiski atšķiras no gāzu milžu uzbūves. Lielāko planētas iekšienes daļu veido ūdens, amonjaks un metāns pārkarsētā, augsta spiediena šķidrā stāvoklī, kas virpuļo ap nelielu akmeņainu kodolu.
Šāds spiediens, iespējams, rada dimantus, kas caur planētas dzīlēm krīt kā lietus. Neparasts ir arī Urāna magnētiskais lauks — tas ir sasvērts un nobīdīts attiecībā pret planētas centru. Par Urānu joprojām daudz kas nav zināms, jo pie tā bijis ļoti maz kosmisko misiju.
Neptūns
Neptūna uzbūve līdzinās Urāna uzbūvei, taču tā ir enerģiskāka. Iekšieni veido karsts, blīvs ūdens, amonjaka un metāna maisījums, kas milzīgā spiediena ietekmē atgādina dziļi apraktu pārkarsētu okeānu.
Planētas centrā atrodas aptuveni Zemes izmēra akmeņains kodols, un apkārtējie apstākļi arī šeit varētu radīt dimantu lietu. Neptūns atrodas Saules sistēmas tālajā malā un saņem maz Saules gaismas, tomēr tā iekšiene joprojām ir karsta un aktīva — un tur notiekošo zinātnieki tikai sāk izprast.
Zinātne
Zinātne
Pasaulē
Zinātne