Raimonda Staprāna glezniecībai raksturīgs ilgs, rūpīgs un meditatīvs darba process. Mākslinieks pie saviem darbiem atgriezās vairākkārt, precizējot nianses un detaļas līdz pilnībai. Mākslas zinātniece Elita Ansone viņa radošo pieeju raksturo kā introvertu un uzsver, ka “lēnā skatīšanās” ļauj skatītājiem gleznas uztvert līdzīgi tam, kā tās radīja autors.

Izstāde un atmiņu grāmata

LNMM galvenajā ēkā izstāde “Klusuma arhitektūra” būs skatāma līdz 2027. gada 17. janvārim. Tā veltīta Staprāna daiļradei un mākslinieka simtgadei, izceļot viņa glezniecības savdabību un nozīmi Latvijas kultūrtelpā.

Paralēli izstādei apgāds “Aminori” laidis klajā Staprāna atmiņu grāmatu “46 epizodes ar un bez ironijas”. Grāmata ļauj iepazīt ne tikai mākslinieka radošo mantojumu, bet arī viņa dzīves pieredzi un pārdomas.

No bēgļu gaitām līdz Sanfrancisko

Otrā pasaules kara beigās Staprāns astoņpadsmit gadu vecumā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1947. gadā ģimene ieceļoja ASV un apmetās Seilemā, Oregonā.

Gadu vēlāk viņš sāka studēt glezniecību un dramaturģiju Vašingtonas Universitātē Sietlā, kur ieguva bakalaura grādu. Mākslas maģistra darbu Staprāns aizstāvēja Kalifornijas Universitātē Bērklijā 1954. gadā. Vēlāk par viņa mājām kļuva Sanfrancisko, kur viņš veidoja gan mākslinieka, gan dramaturga karjeru.

Savas dzīves laikā Staprāns sarīkoja vairāk nekā 60 personālizstādes. Viņa darbi atrodas Sanfrancisko Mākslas muzeja, Kalifornijas Ouklendas muzeja, Losandželosas Valsts mākslas muzeja, kā arī Sanhosē, Portlendas, Pasadīnas, Fīniksas, Krokera Mākslas muzeja, Santa Barbaras, Hjūstonas, Džona F. Kenedija Mākslas muzeja un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā.

Formālisma tilts starp Eiropu un Ameriku

LNMM direktore Iveta Derkusova Staprānu dēvē par pasaules mēroga personību, bez kura ieguldījuma un klātbūtnes Latvijas kultūrtelpa nav iedomājama. Pēc viņas teiktā, retrospekcija izceļ mākslinieka glezniecības unikalitāti.

Staprāns savās gleznās būvēja telpu, kurā realitātes elementi kļūst par vispārinātiem tēliem. Šie darbi no skatītāja prasa koncentrēšanos, klusuma mirkli un apstāšanos ikdienas steigā, lai ļautos pārdomām par būtisko.

Latvijas un ASV mākslas vēsturē Staprāns paliks kā formālisma tilts, kas savienoja Eiropas klasisko tradīciju ar Amerikas modernisma vērienu. 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā viņa daiļrade saskārās ar Sanfrancisko līča figuratīvistu skolu jeb Bay Area Figurative School.

Šīs skolas pārstāvji vēlējās atgriezties pie konvencionālākas realitātes atainošanas pēc abstraktā ekspresionisma dominances. Staprāna darbos bieži sastopama “neiespējamās gaismas” tēma, bet viņa krāsu un telpas attiecības arī mūsdienās skatītājus aicina uz rimtu un klusinātu iedziļināšanos.