1672. gada Nīderlandes krīze: kā pūlis Hāgā nogalināja brāļus de Vitus

1672. gada vasara Nīderlandes Republikai kļuva par katastrofas laiku. Valsti, kas 17. gadsimtā bija viena no Eiropas bagātākajām un ietekmīgākajām tirdzniecības lielvarām, apdraudēja vairāki pretinieki. Francijas karalis Luijs XIV sāka iebrukumu, bet pret nīderlandiešiem konfliktā nostājās arī Anglija. Militārās neveiksmes, bailes par pilsētu drošību un neuzticēšanās valdībai ātri pārauga politiskā niknumā.

Šis gads Nīderlandes vēsturē iegājis kā Rampjaar jeb katastrofu gads. Krīzes centrā nonāca Johans de Vits — ilggadējs republikas augstākais amatvīrs un viens no ietekmīgākajiem valsts politikas veidotājiem. Viņš bija cieši saistīts ar republikas pārvaldes modeli, kurā noteicošā loma bija pilsētu elitei un provincēm, nevis Orānijas nama pārstāvim ar plašām militārām pilnvarām.

De Vita politiskās karjeras laikā Nīderlande bija nostiprinājusi savas pozīcijas starptautiskajā tirdzniecībā, un viņš lielu nozīmi piešķīra diplomātijai. Taču 1672. gadā šie panākumi vairs nespēja pasargāt viņu no sabiedrības vilšanās. Daļai iedzīvotāju un politisko pretinieku de Vits kļuva par simbolu valdībai, kas nav spējusi novērst iebrukumu.

Orānijas nama atbalstītāji iegūst iniciatīvu

Krīze īpaši stiprināja Vilhelma III Orānieša atbalstītājus. Viņš bija Johana de Vita galvenais politiskais sāncensis un Orānijas-Nasavas nama pārstāvis. Sabiedrībā pieauga prasība piešķirt Vilhelmam lielāku lomu valsts aizsardzībā un pārvaldē, cerot, ka spēcīgāka centrālā vadība spēs apturēt pretinieku ofensīvu.

Politiskā cīņa skāra arī Johana vecāko brāli Kornēlisu de Vitu. Viņu apsūdzēja saistībā ar iespējamu sazvērestību pret Vilhelmu III. Kornēlisu arestēja un izmeklēšanas laikā spīdzināja, lai panāktu atzīšanos. Vaina smagākajās apsūdzībās netika pierādīta, tomēr viņam piesprieda izraidīšanu no valsts.

1672. gada 20. augustā Johans de Vits devās uz Hāgas cietumu, kur atradās viņa brālis. Pie ēkas jau bija sapulcējies naidīgi noskaņots pūlis. Brāļu aizsardzība bija nepietiekama, un situācija drīz kļuva nekontrolējama.

Viens no tumšākajiem notikumiem Nīderlandes vēsturē

Pūlis sagūstīja abus brāļus un viņus nogalināja. Pēc slepkavības līķi tika sakropļoti, izģērbti un publiski izrādīti. Notikuma nežēlība satricināja laikabiedrus un vēlāk kļuva par vienu no visbiežāk pieminētajām politiskās vardarbības epizodēm Eiropas vēsturē.

Vēlākos nostāstos parādījās sevišķi šausminoši apgalvojumi, ka atsevišķi pūļa dalībnieki paņēmuši un pat apēduši brāļu ķermeņa daļas. Vēsturnieki ne vienmēr ir vienisprātis par visu šo detaļu ticamību, tomēr pats slepkavības fakts, kā arī ķermeņu apgānīšana nav apšaubāma.

Nav skaidras vienprātības par to, cik lielā mērā Vilhelms III bija saistīts ar notikušo vai varēja to novērst. Taču politiskās sekas bija nepārprotamas: pēc de Vitu nāves viņa pretinieku pozīcijas būtiski nostiprinājās, bet Vilhelms III ieguva daudz plašāku politisko ietekmi. Orānijas nams atguva centrālu vietu republikas politiskajā dzīvē, savukārt de Vitu dzimtas ietekme faktiski beidzās.

Nīderlandes Republika katastrofu gadu pārdzīvoja, taču 1672. gada augusts neatgriezeniski izmainīja tās politisko līdzsvaru. Johana un Kornēlisa de Vitu bojāeja joprojām atgādina, cik strauji kara draudi, politiskā sāncensība un sabiedrības bailes var pārvērsties kolektīvā vardarbībā.