Titāns ir viens no aizraujošākajiem pavadoņiem visā Saules sistēmā. Tas riņķo ap Saturnu, ietīts biezā oranžā atmosfērā, un uz tā virsmas atrodas ezeri, kas no pirmā acu uzmetiena varētu atgādināt Zemes ūdenstilpes. Tomēr šie ezeri nav piepildīti ar ūdeni — tajos ir šķidrs metāns.
Hipotētiskā scenārijā cilvēka uzdevums būtu uz piecām sekundēm ienirt kādā no šiem ezeriem. Tas izklausās vienkārši tikai līdz brīdim, kad jāņem vērā, cik tālu atrodas Titāns un cik atšķirīgi ir tā vides apstākļi.
Ceļš līdz Saturna pavadonim ilgtu vairākus gadus
Titāns neatrodas tuvu Zemei. Pat vistuvākajā punktā attālums līdz tam ir aptuveni 1,2 miljardi kilometru. Tāpēc ceļojums uz pavadoni ilgtu nevis dienas, bet gadus.
Reālistiskā misijā astronautam aptuveni septiņus gadus būtu jāpavada kosmosa kuģī, un precīzs ilgums būtu atkarīgs no kuģa ātruma un trajektorijas. Visu šo laiku būtu jāpaļaujas uz dzīvības uzturēšanas sistēmām, aizsardzību pret radiāciju un to, ka tālu no Zemes nenotiks būtiska tehniska kļūme.
Pēc šāda ceļojuma tālumā beidzot parādītos Saturns — milzīga planēta ar gredzeniem. Tomēr mērķis nebūtu pati planēta, bet gan viens no tās pavadoņiem.
Pasaule ar metāna upēm un ezeriem
Titāns ir lielāks par Zemes Mēnesi un pat par Merkuru. Tas ir vienīgais Saules sistēmas pavadonis ar biezu atmosfēru un vienīgā zināmā vieta ārpus Zemes, kur uz virsmas stabili pastāv šķidrums.
Šis šķidrums ir metāna un etāna maisījums. Tie veido upes, ezerus un jūras uz sasalušas, citplanētiskas ainavas. Titāna šķidruma aprites cikls dažos aspektos atgādina Zemes ūdens ciklu — tur ir lietus, iztvaikošana un mākoņi —, taču to nodrošina ķīmiskas vielas, kas cilvēkam būtu nāvējošas.
Nolaišanās cauri Titāna atmosfērai aizņemtu vairākas stundas, un piezemēšanās nebūtu vienkārša. Lielas virsmas teritorijas klāj šķidrums, tāpēc navigācijas kļūme varētu novest pie nosēšanās tieši metāna jūrā.
Ekstrēms aukstums un gandrīz bezsvara sajūta
Pēc veiksmīgas ierašanās vide šķistu nereāla. Temperatūra uz Titāna ir aptuveni –180 °C jeb ap –290 °F. Šāds aukstums var sasaldēt skābekli cietā stāvoklī un padarīt ierastus materiālus trauslus.
Titānam tomēr ir viena neparasta priekšrocība — tā gravitācija ir tikai aptuveni 14% no Zemes gravitācijas. Cilvēks justos gandrīz bezsvara stāvoklī un varētu pārvietoties lēniem, gariem lēcieniem virsmas tuvumā.
Atmosfēru galvenokārt veido slāpeklis, līdzīgi kā uz Zemes, bet pārējo būtisko daļu veido metāns. Šādu gaisu elpot nav iespējams, tādēļ izdzīvošanai būtu nepieciešama pilna skābekļa padeve.
Arī laikapstākļi būtu sveši. No bieziem oranžiem mākoņiem kristu metāna lietus, taču pilieni noslīdētu lejup lēni, nevis strauji triektos pret zemi. Nelielā gravitācija un blīvā atmosfēra katram pilienam nodrošinātu mierīgu nolaišanos, nevis Zemei raksturīgu vētru.
Piecas sekundes šķidrā metānā
Ieniršana šķidrā metānā uz piecām sekundēm nebūtu līdzīga peldēšanai Zemes ūdenī. Tā drīzāk nozīmētu nonākšanu kriogēnā ķīmiskā vidē, kur normāli bioloģiskie procesi gandrīz nekavējoties pārstātu darboties.
Bez aizsardzības izdzīvošana būtu iespējama tikai īsu brīdi. Ekstremālais aukstums gandrīz uzreiz nopietni ietekmētu ķermeni, bet tam drīz sekotu skābekļa trūkums.
Aizsargtērps nodrošinātu tikai nelielu papildu laiku. Šķidrā metāna īpašības atšķiras no ūdens īpašībām, bet temperatūra noslogotu materiālus līdz to izturības robežām. Tāpēc pat piecu sekunžu ilga saskare būtu nopietns inženiertehnisks izaicinājums.
Tomēr šādā hipotētiskā scenārijā cilvēks uz piecām sekundēm atrastos vienā no svešākajām vidēm Saules sistēmā — pasaulē, kur ķīmija aizstāj bioloģijai ierastos apstākļus un nekas neuzvedas tā, kā cilvēks to sagaidītu uz Zemes.
Zinātne
Zinātne
Zinātne