Mēness virsmu klāj senas rētas — asteroīdu triecienu krāteri un sen izdzisušas vulkāniskās aktivitātes pēdas. No attāluma tas šķiet kluss un tukšs, taču zem putekļainās virsmas atrodas uzbūve, ko cilvēce joprojām izprot tikai daļēji. Atšķirībā no Zemes, kur seismiskie pētījumi un urbumi ļāvuši detalizēti izpētīt iekšējos slāņus, Mēness dzīlēs vēl ir daudz neatbildētu jautājumu.

Viens no ekstrēmākajiem veidiem, kā šīs dzīles teorētiski izpētīt, būtu mēģinājums izurbt tuneli no vienas Mēness puses līdz otrai. Ideja šķiet vienkārša, taču praktiski tā nozīmētu pārvarēt attālumus, temperatūras un materiālu īpašības, kas ievērojami pārsniedz visu līdz šim cilvēku radīto iekārtu iespējas.

Mēness rādiuss ir aptuveni 3000 kilometru, tādēļ tikai ceļš līdz tā centram būtu tikpat garš. Izmantojot pašreizējās tehnoloģijas, šāds projekts pārsniegtu viena cilvēka mūža ilgumu un, iespējams, prasītu vairāk nekā tūkstošgadi nepārtraukta darba.

Kur varētu sākt urbumu

Ja pieņemtu, ka nākotnes inženierija šādu uzdevumu padarītu iespējamu, vispirms būtu jāizvēlas piemērota sākuma vieta. Viens no daudzsološākajiem variantiem būtu Dienvidpola–Eitkena baseins — milzīgs triecienkrāteris, kas jau tagad sniedzas vairākus kilometrus Mēness virsmā. Sākot tur, būtu iespējams samazināt attālumu līdz dziļākajiem slāņiem.

Pirmais materiāls, ar ko nāktos saskarties, būtu regolīts — miljardiem gadu laikā izveidojies irdenu putekļu un sadrupušu iežu slānis. Lai gan tas izskatās mīksts, regolīts ir ļoti ass un abrazīvs. Tas varētu bojāt iekārtas, aizsprostot mehānismus un radīt nopietnus riskus virsmas sistēmām.

Zem regolīta atrodas cieta Mēness garoza. To veido sacietējis iezis, kas bagāts ar tādiem elementiem kā dzelzs, titāns, kalcijs un magnijs. Ja šos materiālus kādreiz izdotos iegūt lielā apjomā, tie varētu būt noderīgi nākotnes būvniecības projektiem.

No garozas līdz kodolam

Zem garozas uzbūve kļūtu sarežģītāka. Mēness litosfēra sniedzas simtiem kilometru dziļumā un ir kādreiz izkusuša slāņa paliekas, kas laika gaitā atdzisušas un sacietējušas. Šajā reģionā būtu saglabājusies Mēness vulkāniskās pagātnes “iesaldētā” vēsture.

Urbjot arvien dziļāk, pakāpeniski pieaugtu temperatūra un spiediens. Beigu beigās ceļš nonāktu daļēji izkusušā reģionā, kur materiāls vairāk uzvestos kā šķidrums, nevis ciets iezis. Šādos apstākļos vide kļūtu ārkārtīgi nestabila, un navigācija ar jebkādu mehānisku sistēmu būtu ļoti sarežģīta.

Tālāk ceļš vestu tuvāk Mēness kodolam. Tur dominētu ārkārtējs karstums un blīvs metālisks materiāls, galvenokārt dzelzs. Tiek uzskatīts, ka šis reģions ir daļēji šķidrs un to ieskauj slāņi ar atšķirīgu blīvumu un sastāvu.

Kāpēc Mēness centrā pazustu svars

Tuvojoties Mēness centram, rastos neparasts efekts. Gravitācija, kas parasti velk ķermeņus virsmas virzienā, sāktu savstarpēji kompensēties. Precīzā centrā gravitācijas spēki no visiem virzieniem būtu līdzsvarā, radot gandrīz bezsvara stāvokli.

Tas būtiski mainītu kustību salīdzinājumā ar Mēness virsmu. Tā kā nebūtu kopēja gravitācijas spēka virziena, priekšmeti varētu brīvi peldēt dažādos virzienos, bet pārvietošanās cauri kodolam kļūtu ārkārtīgi dezorientējoša.

Pēc kodola teorētiskais ceļojums turpinātos augšup pretējās Mēness puses virzienā. Tomēr šis ceļš precīzi neatkārtotu nolaišanos. Garoza dažādās vietās atšķiras pēc biezuma un sastāva, tādēļ arī urbšanas attālums un sarežģītība nebūtu vienāda.

Projekts, kas paliek teorijā

Pat ja šādu tuneli būtu iespējams izveidot, inženierijas izaicinājumi būtu milzīgi. Visā ārkārtīgi garajā procesā būtu nepārtraukti jārisina karstumizturības, konstrukcijas stabilitātes un materiālu nodiluma problēmas.

Praktiski Mēness caururbšana pašlaik ir tālu ārpus cilvēces iespējām. Vien enerģijas prasības, kā arī nepieciešamība nodrošināt nepārtrauktu iekārtu darbību gadsimtiem ilgi padarītu šo ieceri drīzāk par teorētisku vingrinājumu, nevis reālistisku projektu.

Tomēr šāds iedomāts ceļojums palīdz saprast, cik maz mēs patiesībā zinām par savu tuvāko debess kaimiņu. No Zemes Mēness var izskatīties vienkāršs, taču tā iekšējā uzbūve glabā miljardiem gadu ilgu vēsturi, ko cilvēce, iespējams, nekad fiziski nespēs sasniegt.