Kāpēc okeānos kļūst vairāk kalmāru — un kāpēc tas neglābs izsīkušās zvejniecības

Pēdējā gadsimta laikā cilvēka darbība būtiski pārveidojusi okeānu ekosistēmas. Viena no neparastākajām novērotajām pārmaiņām ir galvkāju, īpaši kalmāru, izplatības palielināšanās dažādos pasaules reģionos. Ar šo tendenci saistīta gan jūru sasilšana, gan intensīva zveja.

Tomēr pētnieki brīdina, ka kalmārus nevar automātiski uzskatīt par aizstājējiem zivju resursiem, kas samazinājušies karstuma, pārzvejas vai biotopu pārmaiņu dēļ. Kalmāru kļūšana arvien biežāku sugu vidū pati par sevi nenozīmē, ka tie spēs atjaunot izjauktās zvejniecības vai stabilizēt ekosistēmas.

Kalmāru skaita pieauguma iespējamie iemesli

2016. gadā Adelaidas Universitātes pētnieku vadīta komanda, analizējot sešu desmitgažu datus, konstatēja galvkāju populāciju pieaugumu. Šī tendence bija vērojama gan apgabalos, kuros notika zveja, gan ārpus tiem. Tas liecināja, ka pārmaiņas nevar izskaidrot tikai ar zvejniecības attīstību.

Viena no hipotēzēm paredzēja, ka kalmāru skaitu palielinājusi to dabisko plēsēju pārzveja. Samazinoties lielo plēsīgo zivju skaitam, kalmāriem varēja kļūt pieejams vairāk barības. Tā kā līdzīga tendence novērota arī nezvejotos apgabalos, pētnieki pieļāva, ka loma varētu būt arī klimata pārmaiņu izraisītajai ūdens temperatūras paaugstināšanai.

Tomēr jūras biologa Remī Denēšēra un viņa kolēģu darbs, kas publicēts kā vēl nerecenzēts preprints, šos skaidrojumus padara piesardzīgākus. Pētnieki norāda, ka vēsturiskā kalmāru skaita pieauguma mehānismi joprojām nav skaidri un iepriekš izvirzītās versijas ir spekulatīvas.

Siltais ūdens ne vienmēr nāk par labu kalmāriem

Izmantojot ekosistēmu dator modeļus, zinātnieki pārbaudīja, kā kalmārus un citas zivis varētu ietekmēt plēsēju skaita samazināšanās un ūdens temperatūras maiņa. Modelī pārzvejotu lielo plēsēju apstākļos kalmāru daudzums pieauga, taču tas nekompensēja būtisko plēsīgo zivju biomasas kritumu. Kalmāri vienkārši neaizpildīja plēsēju atstāto tukšumu.

Tas liecina, ka kalmāru daudzumu, iespējams, vairāk nosaka tiem pieejamie resursi, nevis tikai plēsēju skaits. Samazinoties plēsēju skaitam, ekosistēmā paliek vairāk mazu zivju, ko kalmāri var apēst. Tie spēj dienā patērēt barību, kas veido aptuveni 30 procentus no ķermeņa masas, jo aug strauji un ir ļoti aktīvi.

Savukārt siltāks ūdens modelī kalmāru biomasu samazināja. Iespējams, karstākos apstākļos tie patērē vairāk enerģijas barības meklēšanai, lai gan barības kļūst ne vairāk. Pētnieki uzsver, ka pieejamajos datos joprojām trūkst pietiekamas informācijas, lai droši prognozētu temperatūras ietekmi nākotnē. Modelī netika pilnībā ņemta vērā temperatūras maiņa dažādos dziļumos un sasilšanas ietekme uz kalmāru embriju attīstību.

Kalmāriem priekšrocības nodrošina elastība un īsais dzīves cikls. Tie var augt aptuveni piecas reizes ātrāk nekā zivis un parasti nodzīvo tikai vienu vai divus gadus. Šāds dzīvesveids ļauj tiem ātri izmantot izjauktu ekosistēmu resursus, tāpēc kalmāri var kļūt par pirmajiem traucētās vides “iebrucējiem”.

Biežāki karstuma viļņi, grunts traļu radītās pārmaiņas jūras gultnē un lielo plēsēju pārzveja tiem ir radījusi daudz iespēju. Taču ilgtermiņā izšķiroša var būt barības pieejamība. Pētnieki norāda, ka dabiskos apstākļos vēl nav skaidrs, vai kalmāri spēs kompensēt lielākas vielmaiņas izmaksas siltākā ūdenī. Pieejamās barības samazināšanās var nomākt pat temperatūras veicinātu augšanu. Pētījums vēl nav recenzēts; tā preprints publicēts bioRxiv.