7. augustā pie Centrālās Kalifornijas krastiem pētnieku vadītais attālināti vadāmais zemūdens aparāts Doc Ricketts 3277 metru dziļumā pamanīja vienu no noslēpumainākajiem galvkājiem pasaules okeānā — Magnapinna jeb lielspuru kalmāru. Dzīvnieks lēni planēja virs dūņainās jūras gultnes pie Davidsonas zemūdens kalna, vietā, kur valda pastāvīga tumsa, aukstums un cilvēkam neizturams spiediens.
Novērojums ir pirmais apstiprinātais lielspuru kalmāra fiksējums Klusā okeāna ziemeļaustrumos. Ar zemūdens aparāta lāzeru mērīšanas sistēmu zinātnieki lēsa, ka kalmārs no ķermeņa augšdaļas līdz roku galu pavedieniem bijis aptuveni 1,25 metrus garš.
Sākumā video bija saskatāmi vien smalku, garu taustekļu gali, tādēļ dziļjūras ekoloģe Olīvija Soaresa Pereira sākotnēji pieļāva, ka tas varētu būt medūzai līdzīgs dzīvnieks. Taču ekrānā parādoties raksturīgajiem appendžu „elkoņiem”, kļuva skaidrs, ka redzēts kas daudz retāks. Magnapinna ir viens no nedaudzajiem dziļjūras kalmāriem, kura ļoti tievās un garās rokas un taustekļi spēj šādi saliekties.
Milzu spuras un neparastā „elkoņa” poza
Lielspuru kalmāra izskats ir grūti sajaucams ar citu dzīvnieku. Tā mantija jeb ķermeņa galvenā daļa ir salīdzinoši neliela un drukna, bet abās pusēs atrodas milzīgas spuras. Tieši tās devušas ģintij nosaukumu Magnapinna, kas nozīmē „liela spura”.
Tāpat kā citiem kalmāriem, arī šim dzīvniekam ir astoņas rokas un divi taustekļi. Taču vizuāli tos ir grūti atšķirt, jo visi šie izaugumi noslēdzas ar ārkārtīgi gariem un smalkiem pavedieniem. Iepriekš tie fiksēti pat vairāku metru garumā.
Vēl īpatnējāka ir dzīvnieka poza: tas appendžus izvirza gandrīz perpendikulāri ķermenim, pēc tam tos asi saliec gandrīz taisnā leņķī. Zinātnieki šo stāvokli dēvē par „elkoņa” pozu, tomēr tās īstais nolūks pagaidām nav noskaidrots.
Par lielspuru kalmāru bioloģiju kopumā zināms ļoti maz. Pētniekiem nav skaidrs, ar ko tie barojas, kā satver medījumu, kā vairojas un cik patiesībā bieži sastopami. Viena no hipotēzēm paredz, ka kalmāri, planējot virs dibena ar izstieptām rokām un taustekļiem, pasīvi uztver laupījumu, kas tiem pieķeras. Savukārt saliektā poza varētu palīdzēt saglabāt appendžus izplestus, vienlaikus nepieļaujot to sapīšanos.
Var būt plaši izplatīts, taču sastapts reti
Līdz šim pasaulē novēroti vai iegūti tikai aptuveni 70 lielspuru kalmāri. Tomēr suga, šķiet, nav ierobežota ar vienu okeāna reģionu: tā fiksēta Atlantijas, Klusajā un Indijas okeānā, tostarp Meksikas līcī, Vidusatlantijas grēdā, pie Austrālijas, Havaju salām, Filipīnām, Mikronēzijā un Kuka salās.
Visdziļākais reģistrētais šīs grupas kalmāra novērojums veikts 6212 metru dziļumā. Tas liecina, ka Magnapinna ir dziļāk dzīvojošie zināmie kalmāri. Nesenā globālā novērojumu analīze arī rāda, ka potenciāli piemērota vide tiem varētu aizņemt līdz 62% pasaules okeāna platības un 70% tā tilpuma. Taču šajā milzīgajā teritorijā dzīvnieki, visticamāk, sastopami ļoti nelielā blīvumā — vai arī cilvēki tos vienkārši reti spēj pamanīt.
Ekspedīcijas galvenais uzdevums nebija kalmāru meklēšana. Pētnieki Davidsonas zemūdens kalna apkārtnē pētīja vagas jūras dibenā, kuras, iespējams, radušās knābja vaļu barošanās laikā. Tādēļ retā kalmāra parādīšanās bija negaidīts papildinājums darbam un var liecināt, ka šo vietu barības meklēšanai izmanto dažādi dziļjūras dzīvnieki.
Davidsonas zemūdens kalns atrodas apmēram 130 kilometru uz dienvidrietumiem no Monterejas. Zemūdens kalni mēdz kļūt par dzīvības oāzēm, jo to reljefs maina okeāna straumju plūsmu un palīdz koncentrēt barības vielas. Šī vieta jau ir pazīstama ar seniem dziļjūras koraļļu dārziem un ievērojamu dziļjūras astoņkāju mazuļu audzētavu. Tagad tai pievienojies vēl viens apliecinājums tam, cik daudz neatklāta joprojām slēpjas okeāna dzīlēs.
Zinātne
Zinātne
Zinātne
Zinātne