Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka spēj atstāt savu ķermeni — nevis pārnestā nozīmē, bet burtiski atdalīt apziņu no ķermeņa un vērot pasauli no citas vietas. Ārpusķermeņa pieredze jau sen saistīta ar garīgām un ezoteriskām tradīcijām, taču līdz šim tā nav zinātniski droši apstiprināta.

Šādas pieredzes rada arī praktisku jautājumu: kā cilvēks var kaut ko redzēt, ja viņa acis un ķermenis atrodas citā telpā? Neirozinātnieces Marinas Veileres vadītā Virdžīnijas Universitātes pētnieku komanda šo jautājumu pārbaudīja rūpīgi kontrolētā eksperimentā, kurā piedalījās 21 cilvēks ar pieredzi ārpusķermeņa stāvokļu sasniegšanā.

Trīs telpas un nejauši izvēlēts attēls

Eksperiments norisinājās trīs telpās. Pirmajā atradās dalībnieks, kuram tika pievienota elektroencefalogrāfijas jeb EEG iekārta smadzeņu aktivitātes reģistrēšanai. Viņš varēja izvēlēties sev ērtus apstākļus — piemēram, gulēt gultā vai sēdēt krēslā, kā arī pielāgot apgaismojumu un temperatūru.

Pētnieki atradās otrajā telpā ar aizvērtām durvīm. Trešajā telpā bija klēpjdators ar vienu nejauši izvēlētu attēlu no 100 objektu kopas. Ekrāns bija pagriezts pret sienu, lai novērstu nejaušu attēla ieraudzīšanu.

Arī pētnieki līdz analīzes posmam nezināja, kurš attēls izvēlēts. Viens no viņiem palaida nejaušās atlases programmu, pagrieza datoru pret sienu un atstāja telpu, pirms attēls parādījās. Dalībniekiem bija 60–90 minūtes, lai mēģinātu saskatīt attēlu, kas atradās slēgtā telpā septiņus metrus jeb 23 pēdas tālāk gaitenī.

No 21 dalībnieka 13 ziņoja par iespaidiem, kurus saistīja ar paslēpto mērķi, bet tikai astoņi sacīja, ka piedzīvojuši ārpusķermeņa stāvokli. Pārējie pieci aprakstīja drīzāk iekšēju “mentālo ekrānu” vai “iekšējo redzi”, kurā parādījušās norādes uz objektu.

Pētnieki dalībnieku aprakstus salīdzināja ar visu 100 iespējamo attēlu aprakstiem, izmantojot mākslīgā intelekta sistēmu. Ja cilvēks būtu precīzi uztvēris mērķi, īstajam attēlam vajadzētu ierindoties ļoti augstu. Taču pareizie attēli ieņēma vietu no 16. līdz 92. pozīcijai, un kopumā rezultāti nebija labāki par minējumu. Kontroles pārbaudē sistēma bez grūtībām atrada pareizos attēlus, ja tai tika doti precīzi objektu apraksti.

Divi negaidīti apraksti

Tādējādi eksperimentā netika iegūti pierādījumi, ka dalībnieki būtu uztvēruši attēlu trešajā telpā. Tomēr divi cilvēki spontāni aprakstīja to, kas notika otrajā telpā, kur atradās pētnieki.

Dalībnieks ar numuru 7 aprakstīja vienu pētnieku sēžam pa kreisi un skatāmies datora ekrānā, bet otru — tālāk stūrī, lasām grāmatu. Šāda cilvēku izvietojuma iepriekšējās sesijās nebija, tomēr tieši tā pētnieki bija novietojušies šā dalībnieka mēģinājuma laikā.

Arī 13. dalībnieks aprakstīja pētnieku, kurš labajā pusē veica piezīmes, un otru, kas kreisajā pusē strādāja pie datora. Šis apraksts atbilda faktiskajai situācijai konkrētās sesijas laikā, lai gan pētnieku atrašanās vietas atšķīrās no ierastā izkārtojuma.

Veilere uzsver, ka šie novērojumi nav uzskatāmi par pierādījumu. Tie nebija iepriekš paredzēti eksperimenta mērķi, tiem netika veikta statistiska analīze, un pētnieki tos klasificē kā anekdotiskus — interesantus, taču nepārliecinošus.

Līdzīga epizode, pēc pētnieku teiktā, bija aprakstīta arī 1960. gadu eksperimentā ar pazīstamo ārpusķermeņa pieredzes praktizētāju Robertu Monro. Viņš neuztvēra slēpto mērķi, taču ziņoja par tehniķi un nepazīstamu vīrieti ārpus telpas. Vīrietis tur patiešām atradās un bija tehniķa vīrs, kuru Monro iepriekš nebija saticis. Tomēr pētījuma autors, psihologs Čārlzs Tarts, pierādījumus uzskatīja par vājiem, jo Monro starpbrīdī varēja apmeklētāju sadzirdēt.

Veilere norāda, ka šie gadījumi liek pārdomāt, vai statisks attēls vai ciparu virkne ir pietiekami pamanāms mērķis ārpusķermeņa pieredzes laikā. Viņa aicina līdzīgus rezultātus pārbaudīt iepriekš plānotos, stingri kontrolētos eksperimentos, pirms izdarīt secinājumus par apziņu vai realitātes būtību.