Čivavas ir vienas no mazākajām suņu šķirnēm pasaulē, taču to izcelsne izrādījusies daudz sarežģītāka, nekā līdz šim varētu šķist. Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Nature Communications, liecina, ka šiem suņiem genomā ir vairāki savvaļas koijotu (Canis latrans) izcelsmes posmi.

Programmas palīdz izsekot suņu izcelsmei

DNS, kas atrodas ikvienā dzīva organisma šūnā, glabā informāciju par evolūcijas vēsturi. Vecāki nodod DNS pēcnācējiem, un, lai gan mutācijas laika gaitā var nedaudz mainīt šo ģenētisko “ierakstu”, tas joprojām ļauj pētniekiem izsekot radniecībai.

Šādas vēstures nolasīšana nav vienkārša, tāpēc pētnieki izmanto arvien jaudīgākus skaitļošanas rīkus. Stenfordas Universitātes komanda pārbaudīja divas programmatūras — Gnomix un Gnofix. Tās vienlaikus analizē daudzu dzīvnieku genomus, novērtē to savstarpējo radniecību un palīdz rekonstruēt evolūcijas vēsturi.

Šī pieeja, ko dēvē par lokālās izcelsmes noteikšanu jeb LAI, ļauj noskaidrot, no kādiem senčiem nākuši atsevišķi DNS posmi konkrēta dzīvnieka genomā. Izmantojot Gnomix, pētnieki pamanīja neparastu iezīmi pasaulē mazākā suņa genomā.

Čivavām saglabājies Ziemeļamerikas mantojums

Analīze parādīja, ka čivavas ar savvaļas koijotiem dala vairākus genoma posmus. Tas papildina iepriekšējos pierādījumus, ka čivava un meksikāņu bezspalvainais suns jeb šoloitzkuintli, ko bieži sauc par šolo, veidojušies no Eiropas un pirmskolumba laikmeta Amerikas suņu sajaukuma.

Lielākā daļa mūsdienu mājas suņu šķirņu ir Eiropas izcelsmes, taču šīm divām Meksikas šķirnēm izdevies saglabāt daļu no tā dēvētā Jaunās pasaules ģenētiskā mantojuma. Pētījums apstiprināja čivavu Ziemeļamerikas izcelsmes komponenti, savukārt šolo genomā Arktikas suņu senču īpatsvars pārsniedz četrus procentus.

Pētniekiem pagaidām nav izdevies noteikt, kad tieši koijotu gēni nonāca čivavu priekšteču populācijā. Tomēr iepriekšēji pētījumi liecina, ka tas varētu būt noticis pirms Kolumba ierašanās Amerikā. Tāpat nav zināms, vai krustošanās bijusi apzināta vai nejauša un kādas konkrētas pazīmes čivavas no šiem senčiem varētu būt mantojušas.

Izmērs, visticamāk, radies cilvēku selekcijas rezultātā

Čivavu lielās ausis un izteiksmīgā gaudošana var šķist līdzīga koijotu pazīmēm, taču pētnieki uzsver, ka šādas sakarības droši pierādīt nevar. Atšķirībā no daudziem citiem klēpja suņiem čivavas bieži raksturo kā neatkarīgas, pašpārliecinātas un lepnas — īpašības, kuras viegli romantizēt kā “savvaļas” mantojumu.

Zooloģe Žaklīna Boida, kura pētījumā nepiedalījās, norādījusi, ka savvaļas koijoti un vilki dabiskos apstākļos mēdz krustoties, īpaši reģionos, kuros “vilciska” uzvedība var sniegt priekšrocības. Tomēr koijoti ir daudz mazāki par vilkiem, bet joprojām ievērojami lielāki par čivavām.

Čivavu miniatūrais augums, visticamāk, galvenokārt izveidojies mākslīgās selekcijas ceļā, cilvēkiem mērķtiecīgi izvēloties konkrētas pazīmes. Ir zināmi pierādījumi par maza auguma suņiem pirmskontakta laikmeta Mezoamerikas kultūrās, taču to saistība ar mūsdienu čivavām vēl nav noskaidrota.

Pētījums publicēts žurnālā Nature Communications.