Strīds par mežu apsaimniekošanu

Austrālijā jau gadu desmitiem notiek strīdi par to, kā vislabāk apsaimniekot mežus. Diskusija bieži tiek pasniegta kā izvēle starp pilnīgu mežu aizsardzību un koku izciršanu, lai atbalstītu vietējo ekonomiku un kopienas. Tomēr Viktorijas štata kalnu ošu mežos veiktais pētījums liecina, ka iespēju ir vairāk.

Kopš 20. gadsimta 70. gadiem zinātnieki un sabiedrība apšaubīja kailciršu izmantošanu — praksi, kurā vienā meža nogabalā tiek nocirsti visi koki. Dabas aizsardzības pārstāvji norādīja, ka tā iznīcina reto sugu dzīvotnes un samazina meža ekoloģisko vērtību. Savukārt mežsaimnieki uzsvēra, ka kalnu osis ir pielāgojies katastrofāliem meža ugunsgrēkiem un kailcirte savā ziņā ir šo dabisko procesu līdziniece.

Asā polarizācija nepalīdzēja atrisināt galveno jautājumu: kā kailciršu ietekme salīdzināma ar mazāk intensīvām mežsaimniecības metodēm?

Eksperiments Tanjil Bren mežā

20. gadsimta 80. gadu vidū Viktorijas valdība uzsāka kokrūpniecības nozares pārstrukturēšanu un mūsdienu ekvivalentā ieguldīja 26 miljonus Austrālijas dolāru, lai meklētu alternatīvas kailcirtēm. Šim nolūkam tika izmantota mežkopība jeb silvikultūra — mežsaimniecības nozare, kas nodarbojas ar mežu ierīkošanu, audzēšanu un kopšanu.

Silvikultūras sistēmu projekts no 1987. līdz 1989. gadam tika izveidots divās vietās: Tanjil Bren Viktorijas Centrālajā augstienē un Cabbage Tree Creek Austrumgipslendā.

Eksperiments salīdzināja visdažādākās meža atjaunošanas pieejas. Tajā ietilpa tradicionālās kailcirtes 250–350 metru platumā, nelielas kailciršu platības 50–140 metru platumā un intensīva retināšana, kuras laikā tika nocirsti 50–70% koku. Salīdzināšanai tika saglabātas arī plašas nenocirsta meža teritorijas.

Tanjil Bren teritorijā auga blīvs kalnu ošu atjaunojums, kas izveidojies pēc 1939. gada ugunsgrēkiem. Pētnieki ierīkoja simtiem parauglaukumu un uzraudzīja tūkstošiem jauno koku. Līdz 2000. gadu sākumam rezultāti bija skaidri: kalnu osis vislabāk atjaunojās kailciršu teritorijās. Vietās, kur tika saglabāta augstā koku lapotne vai izcirstie laukumi bija nelieli, dominēja tādas parastās zemsedzes sugas kā akācijas.

Rezultāti tika publicēti, taču pievedceļš aizauga, eksperimenta zīme sabruka, un projekts tika aizmirsts. Tikmēr strīdi par mežu apsaimniekošanu turpinājās.

Retinātie koki izrādījās pārsteidzoši lieli

2014. gadā pētnieki Tanjil Bren teritoriju apmeklēja Melburnas Universitātes kursa par vietējo mežu silvikultūru ietvaros. Kolēģis Saimons Mērfijs, kurš bija piedalījies projekta izveidē, ierosināja studentiem apskatīt dažādu silvikultūras sistēmu ilgtermiņa rezultātus, kas bija redzami līdzās.

Kalnu oši lielajos izcirstajos laukumos un kailciršu teritorijās joprojām bija spēcīgi un kupli arī 30 gadus pēc eksperimenta sākuma, tādējādi apstiprinot sākotnējos rezultātus. Taču visvairāk uzmanības piesaistīja intensīvi retinātās meža daļas.

Pēc retināšanas atstātie koki bija milzīgi. Lai gan tiem bija tikai aptuveni 80 gadu, lielāko koku vidējais diametrs krūšu augstumā ievērojami pārsniedza vienu metru, bet dažiem tas bija lielāks par 1,5 metriem. Retināšana kokiem bija nodrošinājusi vairāk vietas un resursu augšanai, un tie uz to reaģēja ļoti strauji. Lielākie koki retinātajās audzēs diametrā bija par 20% lielāki nekā neskartajās kontroles teritorijās.

Vēl pārsteidzošāk — retināto audžu koksne bija uzkrājusi tikpat daudz vai pat vairāk oglekļa nekā nenocirstās kontroles teritorijas. 30 gadu laikā intensīvi retinātais mežs bija ne tikai atguvis visu oglekli, kas tika izņemts ciršanas laikā, bet arī uzkrājis papildu oglekli tādā apjomā, kas bija līdzvērtīgs pieaugumam neskartajās teritorijās.

Ieguvumi ugunsdrošībai un retajām sugām

Rezultātiem ir būtiska nozīme mežu apsaimniekošanā. Lielāki koki ir izturīgāki pret ugunsgrēkiem, tāpēc nākamajā ugunsgrēkā tiem ir lielākas izredzes izdzīvot. Tie arī biežāk veido dobumus — kritiski svarīgu, bet sarūkošu dzīvotni tādām retām sugām kā lielais lidotājs (greater glider) un Leadbeater’s possum jeb Leadbeateru oposums.

Akācijas, kas auga lielākajā daļā silvikultūras eksperimenta variantu, ir svarīgas arī Leadbeateru oposumiem. Šie dzīvnieki akācijas izmanto barības meklēšanai un pārvietošanās iespējām mežā.

Novērojumi ar kameru slazdiem to apstiprināja: Leadbeateru oposumi tika atrasti visos apsekotajos silvikultūras eksperimenta parauglaukumos, bet nevienā no nenocirstajām teritorijām.

Trīs atziņas nākotnes mežsaimniecībai

Tanjil Bren silvikultūras sistēmu projekts sniedz trīs svarīgas atziņas. Pirmkārt, ilgtermiņa silvikultūras eksperimenti ir neaizstājami. Austrālijas mežos ir daudz aizmirstu pētījumu, kas varētu būtiski mainīt izpratni par to, kā meži reaģē uz cilvēka iejaukšanos. Tomēr pārāk bieži šādi eksperimenti tiek atstāti novārtā, nesaņem finansējumu un aizmirsti. Tie būtu jāatrod, pirms nav par vēlu.

Otrkārt, meža retināšana ne vienmēr nozīmē kompromisu starp ražošanu un dabas aizsardzību. Kalnu ošu rezultātus papildina arī Ziemeļamerikā veikti pētījumi par skujkoku mežiem. Retināšana var nodrošināt koksni vietējai nozarei, piesaistīt oglekli un uzlabot savvaļas dzīvnieku dzīvotni — vienlaikus sasniedzot trīs mērķus.

Retināšanu nevar un nevajadzētu veikt visur. Tomēr tā var būt noderīgs instruments, lai mežā radītu lielāku koku vecuma un izmēru dažādību, īpaši teritorijās, kuras ietekmējušas kailcirtes vai augstas intensitātes ugunsgrēki.

Treškārt, mežu apsaimniekošanā nav vienas universālas metodes. Tanjil Bren aizmirstais eksperiments parādīja, ka līdzās kailcirtēm ir arī citas iespējas, kas var apmierināt sabiedrības pieprasījumu pēc koksnes, saglabāt oglekļa krājumus un aizsargāt bioloģisko daudzveidību.