Mākslīgā intelekta pasniedzējs vien pats par sevi negarantē lielāku skolēnu iesaisti mācībās. To rāda divus gadus ilgs pētījums 18 Tenesī štata vidusskolās, kur skolēniem mācību dienas laikā bija pieejams Khan Academy izstrādātais ģeneratīvā MI rīks Khanmigo.

Rīks bija veidots kā palīgs, kas neatklāj pareizās atbildes, bet pakāpeniski virza skolēnu līdz risinājumam. Ideja bija piedāvāt personalizētu atbalstu tieši tajā brīdī, kad tas nepieciešams tiešsaistes mācību uzdevumos. Taču praksē piekļuve nenozīmēja aktīvu izmantošanu: pētnieki secināja, ka tā bija gandrīz universāla, bet iesaiste — niecīga.

Daudzi skolēni čatbotam sūtīja ar mācībām nesaistītus jautājumus, piemēram, lūdza uzrakstīt sacerējumu par picas vēsturi vai pateikt joku. Citi mēģināja pārbaudīt sistēmas robežas un pierunāt to izpaust pareizās atbildes, lai gan rīks bija ieprogrammēts no šādas palīdzības izvairīties.

Motivācija izrādās svarīgāka par piekļuvi

Pētījuma līdzautors, Toronto Universitātes pētnieks Filips Oreopuls norādījis, ka tehnoloģija ir gatava palīdzēt ieinteresētam un mērķtiecīgam skolēnam. Problēma esot tajā, ka lielākā daļa jauniešu to šādā veidā neizmanto. Savukārt Khan Academy vadītājs Salmans Hans uzsvēris, ka rezultāti spilgti atgādina par motivācijas nozīmi mācību procesā.

Vienlaikus pētījumā konstatēts arī pozitīvs signāls: skolēni, kuri izmantoja Khanmigo, matemātikā progresēja ātrāk nekā kontroles grupas dalībnieki, kuriem šis rīks nebija pieejams. Tomēr šis rezultāts neatbild uz plašāku jautājumu, vai čatbotu ieviešana klasēs pati par sevi ir pietiekams pamatojums tehnoloģijas plašai izmantošanai.

Galvenā mācība ir tāda, ka personalizētas mācīšanās ieguvumiem nepieciešama ne tikai programmatūra, bet arī skolēna uzmanība un vēlme iesaistīties. Ja MI tiek izmantots tikai kā ātrākais ceļš līdz atbildei vai izklaidei, tas var samazināt piepūli, kas nepieciešama zināšanu nostiprināšanai.

Cilvēka atbalsts joprojām ir izšķirošs

Šie secinājumi saskan ar citiem pētījumiem par mākslīgā intelekta vietu izglītībā. Stenforda pētnieki nesen secinājuši, ka MI nav universāls risinājums: tā efektivitāti nosaka ne vien rīka kvalitāte, bet arī tas, kā tehnoloģija tiek iestrādāta mācību procesā — skolotāja vadībā klasē vai ar vecāku atbalstu mājās.

Īpaši veiksmīgi līdz šim bijuši risinājumi, kas paredzēti cilvēku pasniedzēju darbības stiprināšanai, nevis pilnīgai aizstāšanai. Tas norāda uz sarežģītu līdzsvaru: skolēnam vajadzīga telpa patstāvīgi domāt un mēģināt, taču vienlaikus nepieciešams arī skolotāja vai cita pieaugušā pamudinājums, kas palīdz noturēt uzmanību uz uzdevumu.

MI čatbots var būt noderīgs mācību palīgs, taču tas nevar automātiski radīt interesi, disciplīnu vai vēlmi ieguldīt darbu. Pētījuma rezultāti liecina, ka bez cilvēka vadības un apzinātas ieviešanas pat labi izstrādāts digitālais pasniedzējs skolēniem var palikt vienkārši vēl viena platforma, ar kuru pajokot vai kuru mēģināt apmānīt.