Virtuālajā realitātē šobrīd pietiek uzlikt īpašas brilles un veltīt tam dažas minūtes, savukārt papildinātā realitāte digitālus objektus ievieto telpā, kurā cilvēks jau atrodas. Ne viena, ne otra tehnoloģija pagaidām nav pietiekami pārliecinoša, lai to sajauktu ar īsto pasauli. Tomēr, tās attīstot daudz tālāk, teorētiski varētu izveidot veselus Visumus, kuros dzīvo būtnes, kas nezina neko par savas pasaules mākslīgo izcelsmi.

Pasaule, kas veidota no matemātikas

Simulācijas idejas pamatā ir novērojums, ka apkārtējā realitāte darbojas pēc matemātiski aprakstāmiem likumiem. Dabas procesi ir pietiekami paredzami, lai dažkārt pietiktu ar dažiem aprēķiniem, lai noteiktu, kas notiks tālāk. Piemēram, automašīnas ātrumu iespējams aprēķināt, izmērot veikto attālumu un laiku.

Arī ģenētiskā koda darbībai ir matemātisks modelis. Tas dažiem liek domāt, ka Visums drīzāk atgādina uzrakstītu sistēmu, nevis nejauši radušos procesu. Viena iespēja būtu ārkārtīgi attīstīta citplanētiešu civilizācija. Vēl savādāks scenārijs paredz, ka simulāciju radījusi tāla nākotnes cilvēce, kas modelē pati savus senčus. Šādā gadījumā cilvēks varētu būt tikai kāda cita laikmeta atmiņas ieraksts — simulēta tāla priekšteča dzīve.

Nested reality un neiespējamā pārbaude

Lai simulētu realitāti līdz pat subatomāram līmenim, būtu vajadzīga skaitļošanas jauda, kas daudzkārt pārsniegtu mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Taču, ja cilvēce kādreiz sasniegtu šādu līmeni un sāktu veidot detalizētas simulācijas, tas pats par sevi kļūtu par nozīmīgu argumentu, ka arī mēs varētu atrasties simulācijā. Viena simulācija būtu radījusi nākamo simulāciju.

Šāda loģika ļauj iztēloties realitāšu ķēdi, kur katrs nākamais līmenis ir nedaudz mazāk attīstīts par iepriekšējo, jo simulācija nespēj pilnībā atkārtot tās radītāja tehnoloģiskās iespējas. Tomēr šo pieņēmumu nebūtu iespējams droši pārbaudīt. Nav pierādījumu, ka cilvēki dzīvo simulācijā, bet nav arī galīga pierādījuma pretējam.

Ja realitāte patiešām būtu kods, tajā varētu pastāvēt kļūmes, kas palikušas nepamanītas. Sistēmas atjaunināšanas laikā kāda kļūda varētu nejauši nonākt simulācijā. Par vienu no spekulatīviem piemēriem varētu uzskatīt tikšanos ar savu pilnīgu līdzinieku — cilvēku, kurš izskatās tieši tāpat, lai gan ar jums nav radniecības. Tas varētu būt nejaušs sakritības gadījums vai arī kļūme virtuālā tēla iestatījumos.

Pat ja kādreiz tiktu apstiprināts, ka esam programma kāda cita datora datu nesējā, tas, iespējams, notiktu tikai tad, ja simulācijas veidotāji mums to ļautu. Tāpēc arī mēģinājums “izkļūt” no sistēmas varētu būt bezjēdzīgs: jebkura izeja būtu daļa no konstrukcijas un novestu tikai citā simulācijas līmenī. Vēl drūmāks scenārijs paredz, ka radītāju atklāšana izraisītu visas sistēmas pārstartēšanu — milzīgu kombinācijas “Ctrl”, “Alt” un “Del” pielietojumu visam Visumam.

Visticamāk, realitāte nav kvantu datora simulācija. Taču, ja pieņēmums tomēr būtu patiess, paliek praktisks jautājums: vai tas kaut ko mainītu cilvēka dzīvē jau nākamajā dienā?