2023. gadā plašu uzmanību izpelnījās Āfrikas pelēkais papagailis vārdā Džeks, kurš atdarināja sava saimnieka tēva klepu un sēkšanu. Vīrietim bieži bija grūti elpot smagas hroniskas obstruktīvas plaušu slimības dēļ.

Tomēr papagaili slavenu padarīja ne tikai precīzā atdarināšana. Videoklipā Džeks izskatījās tā, it kā viņam patiktu kāda vīrieša, kuru putns, iespējams, neieredzēja, ciešanas. Saimniece pat apgalvoja, ka papagailim esot iecienītākais klepus.

Džeka uzvedība radīja jautājumu, vai putns nepiedzīvo cilvēkiem pazīstamu sarežģītu emociju — Schadenfreude, proti, prieku, redzot cita sāpes vai neveiksmi. Vācu valodā šis vārds burtiski nozīmē “kaitējuma prieks”. Cilvēkiem šāda sajūta var rasties, piemēram, kad tiek atlaists sāncensis darbā vai rupjam kaimiņam nozog sūtījumu.

Uzvedību viegli sajaukt ar cilvēkiem raksturīgām emocijām

Līdzīgi dzīvnieku saimnieki var interpretēt arī citus gadījumus: kaķis šķiet pārāk priecīgs, vērojot, kā cilvēks sasit pirkstu pret mēbeli, vai zirgs it kā smīn, kad kāds iekāpj izkārnījumos. Taču vai dzīvnieki patiešām spēj izjust tik sarežģītu emociju, vai arī tā ir antropomorfizācija — cilvēkiem raksturīgu īpašību piedēvēšana dzīvniekiem?

Pētnieki, kuri pēta dzīvnieku uzvedību un intelektu, uzskata, ka dzīvnieki, visticamāk, Schadenfreude nepiedzīvo. Vienlaikus šis jautājums formālos pētījumos ir maz aplūkots. To daļēji skaidro dzīvnieku uzvedības izpētes metodoloģijas ierobežojumi, bet vienlaikus problēma saistīta arī ar to, kā tiek definētas emocijas un kā par tām iespējams komunicēt.

“Sarežģītu emociju izpēte ir neticami grūta, kad runājam par dzīvnieku, kurš savas emocijas nevar izteikt valodā,” portālam Live Science sacīja Zakarijs Silvers, psiholoģijas docents un suņu intelekta laboratorijas vadītājs Losandželosas Occidental College. “Mums nav iespēju būt tik precīziem, cik zinātnieku aprindās vēlētos.”

Pētnieki var vērtēt dzīvnieka uzvedību, neiroloģiskos signālus vai hormonālo aktivitāti, lai izdarītu pamatotu pieņēmumu par tā iespējamo emocionālo stāvokli. Piemēram, suns ar pieglaustām ausīm un starp kājām ieliktu asti, visticamāk, piedzīvo negatīvas emocijas, bet suns, kas luncina asti, — pozitīvas.

Tomēr “ārpus pozitīvā un negatīvā, kad mums nav vārdu emocijas aprakstam, kļūst ļoti grūti tās nošķirt”, norādīja Silvers. Suns var būt priecīgs, bet tikpat labi tas var vienkārši interesēties par kaut ko jaunu. Tāpēc ir ļoti grūti ar pilnīgu pārliecību noteikt, kādu emociju dzīvnieks konkrētajā brīdī izjūt.

Schadenfreude prasītu spēju saprast citu prātu

Dzīvnieku uzvedības pētnieki cenšas izvairīties no antropomorfizācijas, ja cilvēka īpašību piedēvēšanai dzīvniekam nav pierādījumu. Piemēram, kaķis vai suns, kas mierina sērojošu cilvēku, iespējams, neizrāda patiesu līdzjūtību. Tā vietā šāda uzvedība var būt iepriekš nostiprināta, dzīvniekam par to saņemot kārumus vai glāstus. Arī papagailis Džeks varēja atkārtot klepu vienkārši tādēļ, lai piesaistītu sev uzmanību.

Ja dzīvnieks patiešām izjustu tik sarežģītu emociju kā Schadenfreude, tam būtu jāsaprot gan savs, gan citu emocionālais stāvoklis. Šo spēju dēvē par prāta teoriju.

“Suņiem varētu būt zināma spēja piedēvēt citiem tādus mentālos stāvokļus kā emocijas, domas, uzskatus un nodomus, taču tas notiek tikai ļoti atsevišķos kontekstos un diezgan primitīvā līmenī,” sacīja Silvers. Tāpēc esot ārkārtīgi maz ticams, ka suņi spētu izjust Schadenfreude tādā veidā, kā to piedzīvo cilvēki.

Deivids Stālmans, Merilendas Universitātes dzīvnieku uzvedības pētnieks, piekrita, ka šādas emocionālās spējas dzīvniekiem, visticamāk, nav. Viņš norādīja, ka dzīvnieki, šķiet, nespēj atpazīt paši savus emocionālos stāvokļus, lai gan atzina — ne visi dzīvnieku uzvedības pētnieki tam piekrīt.

“Pastāv atšķirība starp afektu, emocionālo uzvedību un šīs emocionālās uzvedības atpazīšanu sevī,” sacīja Stālmans. Ja dzīvniekiem šāda spēja tomēr būtu, viņš to visdrīzāk sagaidītu ļoti sociālos lielajos pērtiķos, piemēram, šimpanzēs (Pan troglodytes) un bonobos (Pan paniscus).

Turklāt Schadenfreude prasītu dzīvniekam dzīvot ciešā sociālā grupā, jo būtu jāzina, kurš indivīds cieš un vai šīs ciešanas ir pelnītas. Hierarhiskās grupās viena dzīvnieka ciešanas teorētiski varētu dot labumu citam un izraisīt kaut ko līdzīgu priekam, taču Stālmans šaubās, vai to kādreiz varētu dēvēt par īstu Schadenfreude.

“Šāda veida makiavelliska rīcība ir ļoti cilvēciska,” viņš sacīja.

Pētījumi rāda dzīvnieku emocionālo sarežģītību

Tomēr ne visi pētnieki vērtē dzīvnieku emocionālās spējas tik piesardzīgi. “Ir daudz datu, kas liecina, ka dzīvniekiem piemīt patiešām dziļas emocionālā intelekta spējas,” sacīja Kaeli Svifta, Vašingtonas Universitātes dzīvnieku uzvedības pētniece un emuāra Corvid Research autore.

Svifta norādīja, ka pētījumos par dažām vārnu dzimtas sugām atrastas pazīmes, kas liecina par spēju atpazīt emocijas un izprast taisnīgumu. Šiem putniem esot arī “daži no pārliecinošākajiem pierādījumiem dzīvnieku pasaulē” par prāta teoriju.

Tomēr, pētot tik sarežģītu un subjektīvu emociju kā Schadenfreude, pētnieki vēl nav pārkāpuši nepieciešamo pierādījumu slieksni. Svifta uzsvēra, ka dzīvnieku emociju izpētē zinātnieki “tikko sākuši ieskrāpēt virsmu”.