Vai dārgais pudelēs pildītais ūdens tiešām ir veselīgāks?

Pudelēs pildītais ūdens no ikdienišķas preces kļuvis par luksusa produktu ar izcelsmes stāstu. Veikalu plauktos līdzās atrodams avota, minerālūdens, ledāju, aisbergu, vulkāniskais un sārmains ūdens, bet restorānos parādās pat ūdens kartes. Dārgākajā segmentā Arktikas ūdens pudele var maksāt līdz pat 100 eiro.

Tomēr nav nostiprinātu pierādījumu, ka luksusa ūdens veselam cilvēkam nodrošinātu labāku hidratāciju tikai tādēļ, ka tas iegūts attālā vietā vai maksā vairāk. Organismam svarīgākais ir dienas laikā uzņemt pietiekami daudz droša ūdens, kompensējot šķidruma zudumu.

Ūdens ķīmiskais un mikrobioloģiskais sastāvs, protams, ir būtisks drošībai. Taču cenas pieaugumu bieži nosaka sarežģīta ieguve, tālais transports, zīmola tēls un pasniegšana, nevis izteikts ieguvums veselībai. Tādēļ dārgo ūdeni drīzāk var uztvert kā gastronomisku izvēli, nevis efektīvāku alternatīvu parastai slāpju remdēšanai.

Minerālvielas maina garšu, ne obligāti veselības vērtību

Īstas atšķirības starp ūdeņiem rada minerālvielas. Plūstot cauri augsnei un iežiem, ūdens var uzņemt kalciju, magniju, bikarbonātus, nātriju un citas izšķīdušas vielas. To daudzumu nosaka arī konkrētā avota apkārtnes ģeoloģija.

Šīs minerālvielas ūdenī ir izšķīdušā formā, ko gremošanas sistēma var uzņemt. Tāpēc minerālūdens var papildināt kalcija vai magnija uzņemšanu, tomēr tā nozīme uzturā ir atkarīga no koncentrācijas, izdzertā daudzuma un cilvēka kopējā uztura. Uzraksts “bagāts ar minerālvielām” vien nepasaka, cik daudz konkrētās vielas pudele patiesībā satur.

Arī augsts kopējais izšķīdušo vielu rādītājs jeb TDS nav kvalitātes vai veselīguma atzīme. Tas raksturo ūdens minerālvielu slodzi, nevis tā drošību, tīrību vai uzturvērtību. Līdzīgi ir ar sārmainu ūdeni: augstāks pH līmenis pats par sevi nepierāda, ka dzēriens ir veselīgāks. Kuņģī jau valda ļoti skāba vide, savukārt asins pH organisms stingri regulē.

Izvēloties ūdeni pēc sastāva, jāpievērš uzmanība konkrētām minerālvielām un to koncentrācijai. Cilvēkam, kuram jāierobežo nātrija daudzums, būs citas prioritātes nekā tam, kurš vēlas uzņemt vairāk kalcija vai magnija.

No neitrālas līdz izteiksmīgai garšai

Minerālvielu daudzums ievērojami ietekmē arī garšu un sajūtu mutē. Lietus ūdens, kas maz saskāries ar zemi, parasti ir ar ļoti zemu minerālvielu saturu. Līdzīgi vieglu, neitrālu garšu var radīt daļa aisbergu un ledāju ūdeņu.

Savukārt ūdenim ar vairāk nekā 2000 miligramiem minerālvielu litrā var būt jūtami piesātinātāka garša un smagnējāka tekstūra. Dažādas vielas var radīt sāļas, rūgtenas, krītainas vai nedaudz saldenas nianses. Šīs garšas atšķirības ir reālas, taču no tām nevar automātiski secināt, ka dārgākais ūdens ir labāks veselībai.

Tādēļ luksusa ūdeni visloģiskāk izvēlēties pēc garšas, minerālu profila vai maltītes pieredzes, nevis kā uzticamu uzturvērtības mērauklu. Cena nav drošs rādītājs tam, cik vērtīgs ūdens būs konkrētam cilvēkam.

Arī stikla pudele neatrisina visas bažas

Nozīmīgs jautājums ir arī iepakojums. Premium zīmoli bieži izmanto stiklu, kas rada priekšstatu par mazāku saskari ar plastmasu. Taču plastmasas pudeles ir jutīgas pret karstumu, ultravioleto starojumu un ilgu uzglabāšanu. Sevišķi karstā laikā, piemēram, atstājot pudeli automobilī, no PET iepakojuma ūdenī var pastiprināti nonākt noteiktas vielas, tostarp PET ražošanā izmantotais antimons. To daudzums gan atšķiras atkarībā no pudeles, temperatūras un uzglabāšanas ilguma.

Arī stikls nav pilnīgi brīvs no mikroplastmasas riska. Francijas pārtikas, vides un darba drošības aģentūras ANSES vadītā 2025. gada pētījumā mikroplastmasa konstatēta dzērienos stikla pudelēs. Pētnieki norādīja, ka galvenais daļiņu avots, visticamāk, nav pats stikls, bet metāla vāciņu krāsotais pārklājums, kas uzglabāšanas laikā var tikt saskrāpēts.

Ūdenī daļiņu bija ievērojami mazāk nekā bezalkoholiskajos dzērienos un alū, tomēr stikla pudelēs pildītā ūdenī vidēji to bija nedaudz vairāk nekā plastmasas pudelēs vai kartona iepakojumā. Tas nepierāda, ka stikls būtu bīstamāks par plastmasu, bet atgādina: iepakojuma materiāla nomaiņa neizslēdz visus iespējamos piesārņojuma avotus.