Tims Karijs skaidroja, kāpēc ļaundarus spēlēt ir daudz aizraujošāk

Tima Karija vairāk nekā piecu gadu desmitu ilgajā karjerā netrūka tēlu, kurus skatītāji vienlaikus baidījās un apbrīnoja. Viņš radīja ekstravaganto Dr. Franku-N-Fērteru filmā The Rocky Horror Picture Show, bet Stīvena Kinga darba ekranizācijā It kļuva par klaunu Penivaizu — vienu no atmiņā paliekošākajiem šausmu kino tēliem. Aktieris nekad neslēpa, ka šādas lomas viņu patiesi saistījušas.

1997. gadā intervijā raidījumā The View Karijs ar sev raksturīgo ironiju stāstīja par Holivudā pazīstamu britu aktieru tipāžu. Satiekot Losandželosā savu kolēģi, grupas Monty Python dalībnieku Ēriku Aidlu, abiem bijis savs jokains sveiciens: “sulainoņi un ļaundari”. Tā viņi raksturojuši lomas, kurās amerikāņu kino bieži ierindo britu un citus Eiropas aktierus.

Karijs skaidroja, ka šāds liktenis īpaši piemeklē tos, kuri iepriekš nav nostiprinājušies kā romantisko galveno lomu atveidotāji. Taču viņš šo tipāžu neuztvēra kā ierobežojumu. Gluži pretēji — aktierim šķita, ka negatīvie tēli parasti ir daudz niansētāk veidoti nekā viņu pozitīvie pretstati.

“Sliktie puiši vienmēr ir daudz labāk uzrakstīti nekā labie, un viņus spēlēt ir teju neiespējami atteikties. Tas ir daudz jautrāk,” intervijā uzsvēra Karijs.

Skatuves pieredze kā priekšrocība

Uz jautājumu, kāpēc amerikāņu aktieru atlases veidotāji galveno draudu lomas tik bieži uztic britiem, Karijs norādīja uz klasiskā teātra tradīciju. Viņaprāt, daudzi angļu aktieri līdz nonākšanai ASV jau ir guvuši ievērojamu pieredzi dzimtās valsts teātros, kas ļauj lomai piešķirt īpašu stilu un teatralitāti.

Šīs īpašības Karija darbā bija izteiktas īpaši skaidri. Viņa atveidotie ļaundari nebija tikai auksti vai biedējoši — tiem piemita humors, valdzinājums, dramatiskums un neprognozējamība. Tieši šī kombinācija padarīja viņa personāžus tik grūti ignorējamus.

Intervijas vadītāja Meredita Vieira toreiz atzina, ka Karija ekrāna harisma viņu fascinē. Viņa pajokoja: ja aktieris būtu velns, viņa pat būtu gatava maksāt par nokļūšanu ellē. Karijs par šo piebildi sirsnīgi pasmējās un paziņoja, ka tā noteikti nonākšot viņa CV.

Ļaundarim jābūt pievilcīgam

Tomēr aiz jokiem Karijam bija arī nopietna pieeja ļaunuma atveidošanai. Viņš uzskatīja, ka ļaundaris jāspēlē tā, lai skatītājs viņu mīlētu ienīst. Šādam tēlam nedrīkst būt tikai biedējoša maska — publikai jāsajūt arī tā kārdinājums, brīvība un vara, kas varonim piemīt.

Aktieris sprieda, ka ikviens cilvēks reizēm vēlētos uzvesties slikti, rīkoties negodīgi vai iegūt varu, kāda ir kino antagonistu rokās. Tādēļ ļaundara lomā esot svarīgi parādīt arī to, cik vilinoša un pat jautra var būt šāda uzvedība. Tieši šī atziņa palīdz izskaidrot, kāpēc Karija tēli palika skatītāju atmiņā: tie nebija vienkārši ļauni, bet bīstami pievilcīgi.

Karija mantojums kino, televīzijā un Brodvejā apliecina, ka spēcīgs antagonists var kļūt par darba centrālo magnētu. Neatkarīgi no tā, cik ļauns bija viņa atveidotais personāžs, skatītājiem bija grūti novērst skatienu.