Suņi pamana saimnieka mirkšķināšanu un paši sāk mirkšķināt biežāk

Suņi, vērojot savu saimnieku mirkšķinām, paši mirkšķina biežāk nekā tad, ja redz cilvēku ar nekustīgu, neitrālu skatienu. Šādu sakarību atklājis Parmas Universitātes pētnieku pētījums, kas papildina pierādījumus par suņu spēju uzmanīgi uztvert cilvēku uzvedības nianses.

Mirkšķināšana pirmām kārtām ir automātiska fizioloģiska darbība, kas mitrina un aizsargā acs virsmu. Tomēr zinātniekus arvien vairāk interesē, vai tā var sniegt arī sociālu informāciju — piemēram, par uzmanību, iesaisti saskarsmē vai attiecību tuvumu. Suņi jau sen ir pazīstami ar jutību pret cilvēku balsi, ķermeņa valodu un skatiena virzienu, tādēļ pētnieki vēlējās noskaidrot, vai dzīvnieki reaģē arī uz tik īsu un šķietami nenozīmīgu kustību kā plakstiņu pavēršanos.

Eksperimentā vēroja saimnieku un svešiniekus

Pētījumā sākotnēji iesaistīja 38 suņus, bet galīgajā analīzē iekļāva 35. Trīs dzīvnieki uzdevumu nepabeidza, jo nepazīstamajā vidē bija pārāk izklaidīgi.

Katram sunim demonstrēja īsus video ar trim cilvēkiem: savu saimnieku, nepazīstamu sievieti un nepazīstamu vīrieti. Katram cilvēkam bija divas video versijas. Vienā viņš mirkšķināja ik pēc trim sekundēm, otrā skatījās kamerā ar neitrālu sejas izteiksmi un bez mirkšķināšanas. Katru 40 sekundes ilgo ierakstu pētnieki izmantoja, lai fiksētu suņa uzvedību un mirkšķināšanas biežumu.

Kopumā suņi mirkšķināja ievērojami biežāk, skatoties video, kuros cilvēki mirkšķināja, nekā tad, kad ekrānā redzēja nekustīgu skatienu. Taču būtiskākā atšķirība parādījās tieši saistībā ar pazīstamību: saimnieka mirkšķināšana palielināja suņa mirkšķināšanas biežumu, savukārt līdzvērtīga ietekme, vērojot nepazīstamus cilvēkus, netika konstatēta.

Pazīstamais cilvēks maina suņa reakciju

Rezultāti liecina, ka suņi nereaģē tikai uz kustīgiem plakstiņiem kā vizuālu stimulu. Nozīme ir arī tam, kurš cilvēks atrodas viņu priekšā. Pētnieki konstatēja vēl vienu niansi: suņi biežāk mirkšķināja, vērojot savas sievietes dzimuma saimnieces, nekā skatoties uz nepazīstamajiem cilvēkiem vai vīriešiem saimniekiem.

Tomēr šo atšķirību nedrīkst interpretēt pārāk plaši. Pētījums nebija veidots tā, lai nošķirtu saimnieka dzimuma ietekmi no citiem apstākļiem, piemēram, ikdienas aprūpes vēstures vai konkrēto suņa un cilvēka attiecību rakstura.

Arī par apzinātu “atbildes mirkšķināšanu” vēl runāt ir pāragri. Zinātnieki pārbaudīja, cik bieži suņa mirkšķināšana notika 1,5 sekunžu laikā pēc cilvēka mirkšķināšanas. No 96 reģistrētajiem suņa mirkšķināšanas gadījumiem šādā intervālā bija 57,3%, taču tas statistiski būtiski neatšķīrās no nejaušas sakritības. Tātad suņi biežāk mirkšķināja, skatoties uz mirkšķinošu saimnieku, bet nemēdza droši un precīzi atkārtot šo kustību tajā pašā brīdī.

Vajadzīgi pētījumi dzīvas saskarsmes apstākļos

Iepriekšējie darbi liecinājuši, ka suņi biežāk mirkšķina, redzot citus mirkšķinošus suņus, un ka dzīvas saskarsmes laikā var rasties mirkšķināšanas saskaņošanās ar cilvēku. Uzvedības sinhronizācija tiek uzskatīta par vienu no iespējamiem mehānismiem, kas stiprina saikni starp pazīstamiem indivīdiem. Arī kaķiem un citiem primātiem mirkšķināšanai piedēvēta sociāla un psiholoģiska nozīme.

Šoreiz suņi skatījās iepriekš ierakstītus video, nevis mijiedarbojās ar cilvēku klātienē. Tādēļ eksperimentā nebija savstarpējas, tūlītējas reakcijas, kas varētu būt nepieciešama īstai uzvedības sinhronizācijai. Turpmāk būs jānoskaidro, vai mirkšķināšana suņiem signalizē par mierīgu un nedraudošu kontaktu, uzmanību vai iesaisti un vai tā ietekmē dzīvnieka vēlmi tuvoties cilvēkam un turpināt saskarsmi.

Pagaidām drošākais secinājums ir vienkāršs: suņi ļoti vērīgi seko savu cilvēku sejas kustībām — pat tādām, kuras paši bieži vien nepamanām.