Miega nozīmei veselībā pievērš arvien lielāku uzmanību, taču jaunākais labsajūtas trends jeb tā dēvētais “sleepmaxxing” var radīt pretēju efektu. Tā vietā, lai palīdzētu labāk atpūsties, pārmērīga koncentrēšanās uz miega kvalitāti, ilgumu un dažādiem optimizēšanas paņēmieniem var palielināt spriedzi naktī.

Austrālijas Makvārija universitātes zinātnieki norāda, ka aizraušanās ar miega higiēnu ne vienmēr nāk par labu un var izraisīt papildu miega problēmas. Klīniskā psiholoģe un miega pētniece Amēlija Skota uzsver, ka miegs nav process, ko var panākt ar piepūli.

“Miegs mēdz izvairīties no piepūles. Mums ir jāļauj tam notikt, nevis jācenšas to panākt,” saka Skota.

Tas daudziem cilvēkiem ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Raksta autore apraksta, ka naktī izmantojusi sildošu acu masku un 20 minūšu ķermeņa relaksācijas meditāciju, tomēr iemigšanas vietā kļuvusi pilnībā nomodā. Viņa domājusi, kā pēc pūķaugļa mizas noteikt, vai tā iekšpusē ir balta vai sarkana mīkstuma daļa, kā arī mēģinājusi atcerēties kādas 2010. gada festivālā dzirdētas grupas nosaukumu. Lai gan telefons netika paņemts rokās, neveiksmīgais rituāls radīja neapmierinātību un sajūtu, ka ieguldītais laiks izšķiests.

Pēc Skotas teiktā, tieši pārāk liels spiediens uz sevi ir galvenā problēma, ko rada šī veselības tendence un ap to izveidojusies industrija. Termins “sleepmaxxing” aptuveni gadu tiek plaši lietots, un 2025. gadā par to kā par parādību, pret kuru jāizturas piesardzīgi, brīdināja arī Hārvarda universitātes pētnieki. Ar šo vārdu apzīmē visdažādākos paņēmienus, kas it kā palīdz ātrāk iemigt un katru nakti iegūt nepieciešamo atpūtu. Taču pastāvīga domāšana par to, vai miega ir pietiekami, var veicināt tādas problēmas kā bezmiegs.

Miega dati var kļūt par dienas “prognozi”

“Mēs dzīvojam izmērītā sevis laikmetā. Mēs mērām visu,” saka Skota. Tas ietver arī iknakts miega datu vākšanu ar lietotnēm un ierīcēm, kas uzrauga atpūtu. Ja soļu skaitīšana vai skriešanas tempa mērīšana var palīdzēt uzlabot fizisko sniegumu, miega mērīšana dažkārt var radīt pretēju efektu.

Pētnieki norāda, ka šādi dati var nebūt tik uzticami, kā cilvēki domā. Vienā pētījumā dalībniekiem tika mainīta digitālā informācija, ko viņi redzēja pēc pamošanās, un tas būtiski ietekmēja viņu pašsajūtu, lai gan pats miegs nebija mainījies.

“Tika mainīta tikai atgriezeniskā saite, nevis viņu faktiskais miegs,” skaidro Skota.

Viņa norāda, ka cilvēki no rīta pārbauda savu miega novērtējumu un pēc tam šo rezultātu sāk uztvert kā gaidāmās dienas prognozi vai diagnozi. Ja lietotne uzrāda sliktu rādītāju, cilvēks var justies tā, it kā visa diena jau būtu neveiksmīga, pat ja ķermenis patiesībā ir atpūties pietiekami.

Aprīlī publicētā ziņojumā tika aplūkots, kā “sleepmaxxing” kļuvis ne tikai par ienesīgu tehnoloģiju uzņēmumu nozari, bet arī par sava veida personīgu ikdienas veiksmes mērauklu. Tādēļ gan Oura viedais gredzens, gan matracis, kas pielāgots konkrētam “miega stilam”, aptumšojošās žalūzijas un citas ierīces, ko reklamē maksimāli efektīvam miegam, var radīt papildu spiedienu uz vakara un nakts rutīnu.

Miegam nav vienas pareizās receptes

Cilvēkiem, kuri šajā aprakstā sevi atpazīst, Skotas galvenais ieteikums ir samazināt spiedienu un neuzskatīt rituālus vai ierīces par pārākām par paša ķermeņa spēju regulēt miegu.

“Mašīna ne vienmēr zina labāk par jūsu paša ķermenisko intuīciju,” saka Skota.

Vakara paradumi ir ļoti personiski, turklāt zinātniskie dati liecina, ka tie ir saistīti arī ar cilvēka iekšējo bioloģisko pulksteni. Tāpēc nepastāv viens pareizs veids, kā gatavoties miegam. Nedēļa ar sliktiem lietotnes rādījumiem var radīt sajūtu, ka cilvēks cieš neveiksmi, lai gan šie skaitļi ne vienmēr atspoguļo viņa reālo pašsajūtu.

Raksta autore pēc neveiksmīga paša izvēlēta “sleepmaxxing” mēģinājuma atgriezās pie sava ierastā paņēmiena — patiesu noziegumu podkāstu klausīšanās — un drīz pēc tam aizmiga.

Skota uzskata, ka “maxxing” kustība ir vēl viens veids, kā dažādas industrijas cenšas pārņemt telpu, kas saistīta ar ideālu mieru, laimi, slaidumu un pievilcību. Viņasprāt, šis “ideālais es” ir mīts.

“Šī ir milzīga industrija, kas izmanto mūsu ievainojamību, lai mudinātu mūs visu laiku būt ideāliem, laimīgiem, mierīgiem, produktīviem un uzmanīgiem,” viņa saka. “Industrija būtībā cilvēkiem stāsta: jūs varat kontrolēt savu miegu, jūs varat kontrolēt savu veselību, un mums ir tehnika, kas palīdzēs jums to izdarīt.”

Pētniece arī brīdina nepārvērtēt sociālajos medijos pēdējā gada laikā plaši popularizētos magnija preparātus un skābo ķiršu sulu. Līdzšinējie pētījumi neļauj tos uzskatīt par universālu risinājumu miegam. Klīniskajos pētījumos vidēji nav novērota atšķirība starp magniju un placebo.

Svarīgāka par astoņām stundām ir regularitāte

Ja kāds ir atradis “sleepmaxxing” paņēmienu, kas viņam palīdz, tas var būt noderīgi. Tomēr pētnieki uzsver, ka miegu nevar kontrolēt vai optimizēt tādā veidā, kā to pašlaik pārdod patērētājiem. Dažkārt labāks miegs sākas tieši tad, kad cilvēks atsakās no mēģinājuma to kontrolēt.

Pētnieki par aptuvenu mērķi bieži min apmēram septiņas miega stundas, taču nepieciešamais ilgums katram cilvēkam atšķiras daudzu iemeslu dēļ. Skota iesaka nekoncentrēties uz konkrētu stundu skaitu, bet gan censties ievērot konsekventu režīmu.

“Priekšstats, ka mums visiem vajadzīgas astoņas stundas, ir pilnīgs mīts,” piebilst Skota.

Viņa uzsver, ka galvenais ir regularitāte — censties saglabāt līdzīgu iemigšanas un pamošanās laiku —, kā arī efektivitāte. Tas nozīmē nepavadīt gultā nomodā vairāk laika, nekā nepieciešams. Kad šie divi nosacījumi ir ievēroti, ķermenim būtu jāļauj pašam paveikt pārējo.

“Kad pēdējie divi nosacījumi ir izpildīti, vienkārši ļaujiet ķermenim to izdarīt, jo tas pats sevi regulē. Ķermenis zina, ko dara,” saka Skota.