Rietumaustrālijas sausajos krūmājos 2026. gada dienvidu puslodes ziemas beigās izveidojies plašs un īpaši krāšņs savvaļas ziedu klājiens. Pēc mēnešiem ar neierasti lielu nokrišņu daudzumu zemē ilgstoši snaudošās sēklas izdīgušas, ainavu pārklājot ar zaļumu un dažādu krāsu ziediem.

Vietējie eksperti uzskata, ka šī varētu būt iespaidīgākā savvaļas ziedu sezona reģionā gandrīz 20 gadu laikā. Ainavas pārmaiņu mērogu atklāj arī NASA satelītattēli, kuros redzama viena un tā pati teritorija pirms gada un pēc neparasti mitrās sezonas.

NASA satelītattēli parāda dramatiskas pārmaiņas

Attēlus ieguva Operational Land Imager (OLI) instruments, kas uzstādīts NASA un ASV Ģeoloģijas dienesta satelītā Landsat 8. Kreisajā attēlā redzama Rietumaustrālijas teritorija 2025. gada augusta beigās, bet labajā — tā pati vieta 2026. gada augusta beigās. Salīdzinājums izceļ būtisko veģetācijas pieaugumu pēc neierasti mitrajiem laikapstākļiem.

Ainava atrodas Mērčisonas reģionā aptuveni 600 kilometru jeb 370 jūdžu uz ziemeļiem no Pertas. Šī attālā Austrālijas iekšzemes daļa ir nozīmīgs aitu un liellopu ganību apvidus, kur parasti dominē augi, kas pielāgojušies niecīgam nokrišņu daudzumam.

Reģiona veģetāciju lielākoties veido zāles, sāls krūmāji un mulga — lēni augošs mūžzaļš koks, kas spēj izdzīvot sausos apstākļos. Savvaļas ziedi tur parādās periodiski, taču to daudzums var krasi atšķirties atkarībā no saņemtā lietus.

Neierasti stipras lietavas izraisīja ziedu eksploziju

2026. gada iespaidīgo skatu nodrošināja auksto atmosfēras frontu virkne, kas reģionam atnesa ļoti nepieciešamo mitrumu. Austrālijas Meteoroloģijas birojs norāda, ka jūnijā nokrišņu daudzums pārsniedza vidējo, savukārt augusts bija daudz mitrāks nekā parasti.

Šādi apstākļi ļāva izdīgt sēklām, kas sausajā augsnē bija palikušas neaktīvas. Tā ainavā izveidojās neparasti daudzveidīga savvaļas ziedu buķete.

Košā pārmaiņa skāra arī radioastronomijas observatorijas teritoriju, ko pārvalda Austrālijas nacionālā zinātnes aģentūra — Sadraudzības Zinātnisko un industriālo pētījumu organizācija (CSIRO). Starp uzziedējušajiem augiem bija vairākas apdraudētas sugas, piešķirot sezonālajam skatam arī ekoloģisku nozīmi. Observatorijas teritorijā, kas agrāk tika izmantota lopu ganīšanai, speciālisti ir palīdzējuši izsekot šo jutīgo augu stāvoklim.

Kur savvaļas ziedi plaukst zem kosmosa teleskopiem

Kamēr uz zemes norisinājās neparastais ziedēšanas skats, observatorijas galvenais darbs notika tālu aiz Zemes atmosfēras. Inyarrimanha Ilgari Bundara jeb CSIRO Mērčisonas radioastronomijas observatorija ir attāla pētniecības iestāde, kas ar radioastronomijas metodēm pēta Visumu.

Tās antenu masīvi uztver radio signālus no debess ķermeņiem, ļaujot zinātniekiem novērot un katalogizēt avotus dienvidu debess daļā. Observatorijas atrašanās vieta ir īpaši nozīmīga, jo tā atrodas noteiktā “radio klusuma” zonā. Tajā ir ierobežota sakaru sistēmu un elektronisko iekārtu izmantošana, lai mazinātu traucējumus jutīgajiem zinātniskajiem instrumentiem.

Pat salīdzinoši vāji signāli, ko rada cilvēku tehnoloģijas, var traucēt radioastronomiskajiem novērojumiem. Tāpēc šo traucējumu ierobežošana palīdz astronomiem uztvert vājus starojuma signālus, kas ceļojuši cauri kosmosam.

Austrālijas radioteleskopi palīdzējuši NASA pētīt kosmosu

Austrālijas radioastronomijas iekārtām ir sena vēsture NASA nozīmīgo kosmosa misiju atbalstīšanā. Parkesā, Jaundienvidvelsas štatā, izvietotais Murriyang radioteleskops 1962. gadā palīdzēja izsekot zondei Mariner 2. Tā kļuva par pirmo veiksmīgo planētu zinātnes misiju un bija nozīmīgs solis citu pasauļu izpētē.

Šis teleskops būtiski piedalījās arī Apollo 11 misijā un cilvēku pirmajā nolaišanās reizē uz Mēness 1969. gadā, darbojoties kā svarīga vēsturiskās misijas sakaru uztveršanas stacija.

CSIRO papildus pārvalda Kanberas dziļā kosmosa sakaru kompleksu — vienu no trim galvenajām iekārtām, kas veido NASA globālo Deep Space Network tīklu. Šī sistēma uztur sakarus ar kosmosa kuģiem, kuri pārvietojas pa Saules sistēmu un aiz tās robežām, kā arī atbalsta radara mērījumus un radioastronomijas pētījumus.

Gan Murriyang teleskops, gan Kanberas komplekss 2026. gada aprīlī piedalījās NASA Artemis II misijā, turpinot Austrālijas desmitgadēm ilgo iesaisti kosmosa izpētē.

Tomēr neilgu laiku 2026. gadā viena no Austrālijas attālākajām astronomijas pētniecības teritorijām piedāvāja iespaidu, kas bija daudz tuvāks nekā tālie kosmosa objekti. Kamēr teleskopi turpināja skenēt Visumu, dāsnās ziemas lietavas apkārtējo tuksnešaino ainavu uz īsu brīdi pārvērta spožā savvaļas ziedu skatā.