2015. gadā NASA kosmiskais teleskops “Kepler” atklāja vienu no līdz šim atrastajām Zemei līdzīgākajām planētām — Kepler-452b. Tā riņķo ap Saulei līdzīgu zvaigzni un atrodas tā dēvētajā apdzīvojamajā zonā, kur apstākļi varētu ļaut pastāvēt šķidram ūdenim. Līdzību dēļ šo planētu nereti dēvē par “Zemi 2.0”, lai gan tā atrodas tālu ārpus mūsu Saules sistēmas.

Taču iespējams arī pavisam cits domu eksperiments: kas notiktu, ja otra Zeme atrastos tepat Saules sistēmā? Tā būtu planēta ar līdzīgu izmēru, gravitāciju un atmosfēru, un uz tās varētu būt izveidojusies dzīvība. Sākotnēji šāda situācija varētu šķist stabila un pat mierīga, tomēr realitāte būtu daudz sarežģītāka.

Gravitācija mainītu abu planētu orbītas

Ja Saules sistēmā parādītos otra Zeme, ticamākā vieta tai būtu reģions starp Zemi un Marsu. Šī teritorija atrodas Saules apdzīvojamajā zonā, kur temperatūra teorētiski varētu būt piemērota Zemei līdzīgiem apstākļiem. Tomēr pašas planētas novietošana šajā reģionā nekavējoties radītu gravitācijas sarežģījumus.

Divas gandrīz vienāda izmēra planētas, kas pārvietotos līdzīgā orbītas apgabalā, ilgtermiņā, visticamāk, nespētu saglabāt stabilu konfigurāciju. To gravitācija pastāvīgi ietekmētu vienai otru, pakāpeniski mainot abu kustības ceļus ap Sauli. Miljonu vai miljardu gadu gaitā šī mijiedarbība varētu novest pie vairākiem scenārijiem, un neviens no tiem nebūtu vienkāršs.

Sliktākajā gadījumā abas planētas varētu sadurties, izraisot katastrofālu notikumu planētu mērogā. Citā scenārijā viena no tām gravitācijas ietekmē varētu nonākt tuvāk Saulei, kamēr otra aizvirzītos tālāk uz ārpusi, izjaucot sistēmas sākotnējo līdzsvaru.

Tomēr teorētiski iespējama arī ilgstoša kopīga kustība pa vienu orbītas reģionu. Šādā gadījumā abas planētas noteiktos apstākļos varētu līdzāspastāvēt vienā kopīgā ceļā ap Sauli. Ideālas gravitācijas konfigurācijas gadījumā šāds līdzsvars varētu saglabāties pat miljoniem vai miljardiem gadu, taču tas būtu ļoti trausls.

Binārā planētu sistēma un orbītu apmaiņa

Vēl viens teorētisks variants būtu bināra planētu sistēma, kurā divas Zemes izmēra pasaules riņķotu ap kopīgu masas centru un vienlaikus pārvietotos ap Sauli. Tas līdzinātos planētas un tās pavadoņa attiecībām, tikai daudz lielākā un sarežģītākā mērogā.

Tomēr arī šāda sistēma ilgtermiņā, visticamāk, nebūtu pilnīgi stabila. Tā vietā, lai saglabātu nemainīgu konfigurāciju, abas planētas varētu laika gaitā apmainīties ar orbītas pozīcijām. To kustību ietekmētu nelielas gravitācijas izmaiņas gan starp abām planētām, gan starp tām un Sauli.

Līdzīga orbītas mijiedarbība novērojama Saturna sistēmā starp pavadoņiem Epimēteju un Jānu. Šie pavadoņi gravitācijas attiecību dēļ aptuveni ik pēc dažiem gadiem apmainās ar orbītām, veidojot retu dabiskas orbītu apmaiņas piemēru.

Pavadņiem tuvojoties, gravitācijas spēki vienu no tiem paātrina, bet otru — palēnina. Rezultātā tie samaina orbītas pozīcijas, un process pakāpeniski atkārtojas. Nelielu pavadoņu gadījumā šāda mijiedarbība var darboties, taču tās mērogošana līdz Zemes izmēra planētām radītu daudz lielāku nestabilitāti.

Ja otra Zeme sekotu līdzīgai orbītas dinamikai, abu planētu ilgtermiņa stāvoklis lielā mērā būtu atkarīgs no mijiedarbības laika, attāluma un gravitācijas rezonanses. Pat nelielas izmaiņas varētu būtiski ietekmēt klimata sistēmas, orbītu stabilitāti un vides apstākļus uz abām pasaulēm.

Divas pasaules ne vienmēr radītu līdzīgas civilizācijas

Pieņemot, ka abas planētas neatkarīgi attīstītu dzīvību, rastos vēl sarežģītāks jautājums par iespējamu kontaktu. Pat gandrīz vienādi vides apstākļi negarantētu, ka saprātīga dzīvība abās pasaulēs attīstītos līdzīgā veidā.

Bioloģija, kultūra un saziņas formas uz abām planētām varētu būt pilnīgi atšķirīgas. Līdzīga vide pati par sevi neradītu līdzīgas civilizācijas, tāpēc kontakts varētu svārstīties no pilnīgas savstarpējas sapratnes līdz nespējai saprast vienam otru.

Šādā scenārijā pirmais saziņas posms, visticamāk, būtu attālināts kontakts. Radio signāli vai citi elektromagnētiskās pārraides veidi varētu kļūt par sākotnējo tiltu starp civilizācijām vēl ilgi pirms jebkādas fiziskas sastapšanās.

Ja saziņa būtu veiksmīga, laika gaitā varētu attīstīties sarežģītākas mijiedarbības formas. Tomēr saglabātos milzīgi šķēršļi — atšķirīgas valodas, tehnoloģiju nesaderība un grūtības saprast otras civilizācijas nodomus.

Cilvēces vēsture rāda, ka pat nelielas valodas un kultūras atšķirības var radīt nopietnus pārpratumus. Divu pilnīgi atšķirīgu planētu gadījumā šīs atšķirības varētu būt vēl dziļākas un grūtāk pārvaramas.

Domas eksperiments par Zemes trauslumu

Neskaidrības par iespējamo otro Zemi izceļ būtisku atziņu par mūsu planētu. Zeme ir unikāla ne tikai savu fizikālo īpašību dēļ, bet arī tāpēc, ka uz tās ilgstoši sakrituši apstākļi, kas ļauj saglabāt stabilu, apdzīvojamu un salīdzinoši mierīgu vidi.

Pašlaik dvīņu Zemes scenārijs ir tikai domu eksperiments. Tomēr tas palīdz labāk izprast gan mūsu planētas trauslumu, gan tās īpašo vietu Saules sistēmā.