Hipotētiska Mēness spēkstacija stieptos 11 000 kilometru garumā

Mēness atrodas salīdzinoši netālu no Zemes, taču visā cilvēces vēsturē uz tā ir pabijuši tikai 12 cilvēki. Hipotētiskajā scenārijā mūsu kosmiskais pavadonis tiktu izmantots kā milzīga saules enerģijas ieguves vieta, pārklājot tā virsmu ar saules paneļiem. Šādas spēkstacijas izveide prasītu atbildes uz trim galvenajiem jautājumiem: cik liela tā būtu, kā to uzbūvēt un cik ilgs laiks tam būtu nepieciešams.

Zeme šim nolūkam būtu mazāk piemērota nekā Mēness. Uz mūsu planētas ir šķidrs ūdens, ar skābekli bagāta atmosfēra un dzīvība, taču šie apstākļi vienlaikus nozīmē vēju, lietu un mākoņus, kas kavē saules enerģijas ieguvi. Mēnesim atmosfēras ir ļoti maz vai tās praktiski nav, tāpēc tur nav laikapstākļu, kas aizsegtu Sauli. Scenārijā Mēness “laika prognoze” vienmēr būtu vienāda — dienas temperatūra sasniegtu 130 °C (266 °F), un debesis būtu saulainas.

Šādos apstākļos saules paneļi teorētiski varētu saņemt nepārtrauktu starojumu. Tomēr vispirms būtu jāatrisina jautājums par pašas spēkstacijas izveidi uz Mēness. Japānas uzņēmums Shimizu ir izstrādājis ieceri, ko dēvē par Luna Ring jeb “Mēness gredzenu”. Kā liecina nosaukums, tā būtu saules paneļu josla, kas apņemtu Mēnesi.

11 000 kilometru garš saules paneļu gredzens

Hipotētiskā konstrukcija stieptos aptuveni 11 000 km (6800 jūdžu) garumā gar Mēness ekvatoru un būtu 400 km (250 jūdžu) plata. Tās platība būtu pietiekama, lai pārklātu aptuveni pusi ASV teritorijas.

Šādam projektam būtu nepieciešams milzīgs daudzums būvmateriālu, taču lielāko daļu no tiem nebūtu jānogādā no Zemes. Ieceres pamatā ir doma, ka izejvielas galvenokārt tiktu iegūtas uz paša Mēness. No Zemes būtu jānogādā tikai sākotnējais aprīkojums — pietiekami daudz, lai uz Mēness sāktu ražot papildu iekārtas un izgatavot robotus.

Pirmajā posmā roboti un astronauti izveidotu lielas ekskavatoru un rūdas pārstrādes iekārtas Mēness iežu ieguvei. Pēc tam no iegūtajiem materiāliem tiktu montēti saules paneļi. Mēness augsni un akmeņus iecerēts izmantot betona, keramikas un saules bateriju izgatavošanai.

Vienlaikus astronauti Zemes tuvumā, zemajā Zemes orbītā, būvētu kosmosa ostas. Tās izmantotu, lai uz Mēnesi nogādātu atlikušās nepieciešamās piegādes, tostarp ūdeņradi. Pat ar tehnoloģiski ļoti attīstītu aprīkojumu visa konstrukcija, pēc šī scenārija aplēsēm, būtu jābūvē vismaz divu cilvēku paaudžu garumā.

Enerģijas nogādāšana uz Zemi

Kad spēkstacija būtu pabeigta, tā varētu ražot enerģiju visu diennakti, jo uz Mēness nav mākoņu vai citu Zemes laikapstākļiem līdzīgu traucējumu. Saražotā enerģija vispirms tiktu nosūtīta uz iekārtām, kas to pārveidotu tādā formā, lai to varētu pārraidīt uz Zemi.

No šīm iekārtām enerģija tiktu nogādāta uz Zemes izvietotām uztveršanas stacijām, izmantojot lāzerus un mikroviļņus. Tādējādi Mēness spēkstacija teorētiski raidītu enerģijas starus uz mūsu planētu.

Ja šāda sistēma spētu darboties atbilstoši iecerei, tā potenciāli varētu saražot tik daudz enerģijas, ka citi enerģijas avoti vairs nebūtu nepieciešami. Tomēr tas ir hipotētisks scenārijs, nevis īstenots projekts. Mēness spēkstacijas būvniecība varētu notikt vienlaikus ar apdzīvotas bāzes izveidi uz Mēness, kas nākotnē, šādā scenārijā, varētu izaugt par pilnvērtīgu cilvēku koloniju.