Antarktīdas ozona caurums 20. septembrī sasniedza 10,6 miljonus kvadrātjūdžu jeb 27,4 miljonus kvadrātkilometru. Tā ir otra lielākā platība, kas šajā gadalaikā novērota kopš mērījumu sākuma. Pēdējo reizi tik liels ozona caurums bija 2015. gada oktobrī, kad tā platība sasniedza 10,8 miljonus kvadrātjūdžu jeb 27,9 miljonus kvadrātkilometru, liecina Copernicus Atmosphere Monitoring Service dati.

Ozona slānis aizsargā dzīvību uz Zemes no kaitīgā Saules ultravioletā starojuma, tādēļ šāgada lielais caurums var radīt bažas. Vienlaikus citas pazīmes liecina, ka ozona slānis kopumā turpina atjaunoties pēc cilvēku radīto ķīmisko vielu nodarītā kaitējuma 20. gadsimtā.

“Šāgada ozona caurumam nevajadzētu būt par iemeslu satraukumam,” e-pastā Live Science sacīja Jaunzēlandes Otago Universitātes pēcdoktorantūras fiziķe Hanna Kessenika, kura 2026. gada ozona cauruma izmēru prognozēja, izmantojot satelītu datus un dator modeli. “Tomēr joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Mums tas ir rūpīgi jāuzrauga.”

Copernicus Atmosphere Monitoring Service jaunākie dati liecina, ka kopš 20. septembra ozona cauruma platība samazinājusies līdz aptuveni 9,3 miljoniem kvadrātjūdžu jeb 24 miljoniem kvadrātkilometru. Tāpēc maz ticams, ka šogad tiks pārspēts 2015. gada rekords, tomēr zinātnieki prognozē, ka nākamajās nedēļās caurums saglabāsies liels un tā izmērs mainīsies.

Kāpēc ozona caurums katru gadu palielinās?

Antarktīdas ozona caurums katru gadu paplašinās Dienvidu puslodes ziemā un pavasarī. Parasti tas lielāko izmēru sasniedz no septembra vidus līdz oktobra sākumam, kad stratosfērā joprojām valda sals un pēc vairākus mēnešus ilgas tumsas sasalušo kontinentu pirmo reizi atkal apspīd Saules gaisma. Pēc tam līdz janvāra beigām caurums sarūk, jo ozona bagātais apkārtējais gaiss sajaucas ar reģionu, kur ozons ir noplicināts.

Antarktīdas ozona caurumu izraisīja ozonu noārdošo hlorfluorogļūdeņražu jeb CFC emisijas, kas plaši tika izmantotas no 1930. gadiem līdz 1980. gadu beigām. Šīs vielas palielināja hlora koncentrāciju stratosfērā un veicināja ķīmisku reakciju, kas noārda ozona slāni. Lai CFC izmantošanu pakāpeniski izbeigtu, valstis 1989. gadā parakstīja Monreālas protokolu, taču nozīmīgāko CFC vielu atmosfēras dzīves ilgums ir 50 līdz 100 gadu. Tādēļ pētnieki lēš, ka ozona cauruma atjaunošanās varētu prasīt sešas desmitgades.

Ozona slānis īpaši neaizsargāts ir virs Antarktīdas ārkārtīgi auksto apstākļu dēļ polārajā stratosfērā. Temperatūrai nokrītot zem mīnus 108 grādiem pēc Fārenheita jeb mīnus 78 grādiem pēc Celsija, veidojas augstkalnu mākoņi. Saules gaismas klātbūtnē to ledainās virsmas neaktīvo hloru pārvērš formā, kas iznīcina ozonu.

Arktikā šādi apstākļi neveidojas tik izteikti, jo siltāks gaiss no vidējiem platuma grādiem vieglāk sajaucas ar auksto Arktikas gaisu nekā ar gaisu virs Antarktīdas. Tas kavē augstkalnu mākoņu veidošanos.

Aukstāks polārais virpulis paātrināja cauruma augšanu

Šāgada lielo ozona caurumu izraisīja īpaši spēcīgs polārais virpulis — vēju josla, kas ziemā ieskauj Antarktīdu un Dienvidu okeānu, virs kontinenta noturot auksto gaisu. Polārais virpulis radīja aukstākus nekā parasti apstākļus Antarktīdas stratosfērā, tādējādi paātrinot ozona cauruma palielināšanos.

Pētnieki nav konstatējuši reaktīvā hlora daudzuma pieaugumu, taču aukstākais polārais virpulis izraisīja lielāku ozona noārdīšanos nekā parasti, norādīja Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta ķīmijas un vides pētījumu profesore Sjūzena Solomona, kura 1980. gados bija viena no Antarktīdas ozona cauruma izpētes pionierēm.

“Mēs sagaidām, ka cauruma izmērs no gada uz gadu mainīsies. Viens vai daži gadi ar lielākiem vai mazākiem caurumiem neko nepasaka par ozona zudumu vai atjaunošanos — tā ir vienkārši mainība,” e-pastā Live Science sacīja Solomona.

Kessenika norādīja, ka šāgada ozona cauruma izmēru, visticamāk, noteikusi dabiska atmosfēras dinamikas mainība. Lai novērtētu ozona slāņa stāvokli, jāskatās uz ilgtermiņa tendencēm, un tās joprojām liecina par lēnu atjaunošanos, kā prognozēts.

Nomierinoši ir arī tas, ka, lai gan caurums ir liels, tas nav tik “plāns” kā dažos iepriekšējos gados. Ozona cauruma platību aprēķina, nosakot reģionu virs kontinenta, kur ozona līmenis ir zemāks par 220 Dobsona vienībām. Šī ir mērvienība, kas raksturo ozona molekulu skaitu vertikālā atmosfēras kolonnā.

Lai gan šāgada cauruma platība ir milzīga, ozona līmenis tajā nav samazinājies tik zemu kā iepriekšējos gados, kad tika novēroti lieli ozona caurumi. Tas liecina, ka salīdzinājumā ar šiem gadiem caurumā “trūkst” mazāk ozona, Kessenika un viņas kolēģi rakstīja izdevumā The Conversation.

Vai lielie ozona caurumi var kļūt par ilgtermiņa tendenci?

Vienlaikus pastāv iespēja, ka atmosfēras dinamika ir mainījusies tā, ka līdz pavasara beigām saglabājas lieli ozona caurumi, sacīja Kessenika. Viņa un kolēģi norādījuši, ka ilgāk pastāvošus caurumus varētu veicināt globālās atmosfēras dinamikas pārmaiņas, kas nav saistītas ar CFC.

Ir arī dažas pazīmes, ka klimata pārmaiņas laika gaitā varētu stiprināt Antarktīdas polāro virpuli. Tas savukārt varētu izraisīt zemāku temperatūru stratosfērā un lielāku ozona zudumu pavasarī. Ja šāgada polārais virpulis saglabāsies spēcīgs, ozona caurums varētu palikt liels līdz pat novembrim.

Tomēr vēl ir par agru noteikt, kas pēdējos gados tieši veicina atmosfēras dinamisko mainību, uzsvēra Kessenika. Viņa norādīja, ka šī jautājuma izpētei nepieciešami turpmāki pētījumi.