Vai naftas un enerģētikas nozares notekūdeņi var apmierināt datu centru dzesēšanas vajadzības? Uz to cer Teksasas Universitātes Ostinā pētnieki, kuri norāda, ka jau pieejamas atsāļošanas tehnoloģijas ļautu datu centriem izmantot sāļu vai piesārņotu ūdeni, nevis paļauties galvenokārt uz saldūdeni.

Atsāļošanas tehnoloģiju iespējas un ierobežojumi

Pētnieki norāda, ka sāli no ūdens iespējams atdalīt vairākos veidos. Energoefektīvāka par citām pieejām esot reversā osmoze — process, kurā spiediens dzen ūdeni caur puscaurlaidīgu membrānu. Tomēr šai tehnoloģijai ir būtisks ierobežojums: tā slikti tiek galā ar ūdeni, kas ir sāļāks par jūras ūdeni.

Vēl viens risinājums ir ūdens uzkarsēšana līdz tvaikam un tā kondensēšana atpakaļ saldūdenī. Šī metode ir tehniski īstenojama, taču prasa vairāk enerģijas. Pētnieki uzsver, ka atsāļošanas metodes jau ir pieejamas, tomēr to izmantošana rada izmaksas. Vienlaikus šīs izmaksas varētu veidot tikai nelielu daļu no datu centra kopējā enerģijas patēriņa, salīdzinot pat ar energoietilpīgākajām ūdens attīrīšanas metodēm.

Permas baseina ūdens daudzums

Saskaņā ar Vides un enerģētikas izpētes institūta datiem lieli datu centri dienā var patērēt līdz 5 miljoniem galonu ūdens. Savukārt atsevišķos Teksasas naftas laukos radīto notekūdeņu daudzums šo apjomu pārsniedz vairāk nekā tūkstoš reižu.

Pētnieki īpašu uzmanību pievērsuši Permas baseinam Teksasas rietumos. Naftas un gāzes ieguves laikā šajā ģeoloģiskajā reģionā ik dienu rodas aptuveni 8 miljardi galonu tā dēvētā ieguves ūdens.

Vaibhavs Bahadurs, Teksasas Universitātes Kokrela Inženierzinātņu skolas Volkera Mehāniskās inženierijas departamenta profesors un viens no pētījuma vadītājiem, norādīja, ka šo ūdeni varētu izmantot lietderīgāk, nevis nogādāt citviet apglabāšanai, kur tas var radīt ilgtermiņa riskus.

“Permas baseins dienā rada 1200 olimpisko peldbaseinu tilpumam līdzvērtīgu ūdens daudzumu, un pašlaik šis ūdens tiek pārvadāts lielos attālumos un iesūknēts pazemē. Tas ir problemātiski daudzējādā ziņā, tostarp seismiskās aktivitātes riska dēļ. Turklāt mums sāk trūkt vietas, kur šo ūdeni aprakt, un tas var notikt jau līdz 2030. gadam. Mums jāatrod veids, kā to izmantot, un tā attīrīšana datu centru vajadzībām ir lielisks risinājums,” Bahadurs sacīja.

Pieaugošs datu centru ūdens patēriņš

Pētījuma autori norāda, ka datu centri varētu kļūt efektīvāki ūdens izmantošanā, ja tie mazinātu slodzi uz vietējiem ūdens resursiem, būtiski nepalielinot izmaksas vai kopējo enerģijas patēriņu. Šādi secinājumi publicēti žurnālā Water Research.

“Mēs negaidām, kad parādīsies futūristiska tehnoloģija, kas šo problēmu atrisinās mūsu vietā,” sacīja Bahadurs.

Pētījuma nozīmi pastiprina fakts, ka mazāk nekā 4% Zemes ūdens ir saldūdens, turklāt cilvēku patēriņam pieejama un droša ir tikai aptuveni 0,5% daļa. Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas dati liecina, ka līdz 2028. gadam datu centru ūdens patēriņš varētu sasniegt aptuveni 33 miljardus galonu — gandrīz 50 000 olimpisko peldbaseinu tilpumu.

Pētījums publicēts žurnālā Water Research.