Šogad žūrija vērtēja vairāk nekā 10 000 pieteikumu no 112 valstīm vienā no gada neparastākajiem dabas fotogrāfijas konkursiem. Īsajā sarakstā iekļauti 40 attēli dažādās kategorijās, tostarp tādās, kurās izcelti abinieki un kukaiņi.

Nikon Comedy Wildlife Awards, kas dibināts 2015. gadā, kopvērtējuma un atsevišķo kategoriju uzvarētājus paziņos 8. decembrī Londonā.

Humors, lai pievērstu uzmanību dabas aizsardzībai

“Comedy Wildlife Photography Awards sākās pavisam pieticīgi — kaut kur plašajos Serengeti līdzenumos,” stāsta konkursa līdzdibinātājs Toms Sallams. Viņš skaidro, ka sākotnēji tā bija neliela iniciatīva, lai veicinātu izpratni par savvaļas dzīvnieku aizsardzību, taču ar laiku tā izaugusi daudz lielāka, nekā rīkotāji bija iedomājušies.

“Konkurss tagad patiešām ir kļuvis globāls, un aptuveni desmit gadus pēc tā sākuma mēs vēlamies to padarīt vēl lielāku, smieklīgāku un ar vēl plašāku sasniedzamību,” sacīja Sallams. Pēc viņa teiktā, humors palīdz cilvēkiem izjust empātiju pret savvaļas dzīvniekiem, bet šī empātija savukārt var veicināt labvēlīgas uzvedības pārmaiņas.

Finālistu amizantie mirkļi

Viens no finālistu attēliem ar nosaukumu “Ups, šķiet, ka es tikko nopirdos” tapis britu fotogrāfes Kerolainas Mūras izpildījumā. Viņa stāsta, ka pavasarī kopā ar draugu devusies uz vietu, kur bija zināma liela zaķu populācija. Viņu mērķis bija noskaidrot, cik tuvu dzīvniekiem iespējams piekļūt, tos netraucējot, izmantojot lauka prasmes.

Mūra norāda, ka, sekojot zaķiem, svarīgi atrasties zem horizonta līnijas un maskēt izteiktas formas, tostarp cilvēka siluetu. Pļavā patiešām atradušies vairāki zaķi, bet pietiekami garā zāle nodrošinājusi gan dzīvniekiem aizsegu, gan piemērotu fonu fotogrāfijām.

Fotogrāfe stāsta, ka ilgi gaidīt nav nācies: vairāki zaķi pienākuši netālu no vietas, kur viņa stāvējusi, viņu nepamanot. Tas ļāvis fotografēt, dzīvniekus nesatraucot. Pēc Mūras domām, attēls parāda, cik atslābināts bijis mazais dzīvnieks. Viņa uzsvēra, ka bijis prieks vērot zaķus, kas mierīgi nodarbojas ar savām lietām, un tieši tas viņai savvaļas fotogrāfijā šķiet svarīgākais.

Britu fotogrāfes Subi Sridharanas darbam “Matu pārbaude pirms ģimenes fotogrāfijas” pievienots apraksts par surikatu, kurš uzstājīgi veic pēdējo kopšanas pārbaudi, kamēr pārējie cenšas izskatīties pēc iespējas kārtīgāk.

Somu fotogrāfs Tapani Linnameki attēlam “Mode izgaist, spalvu kažoki paliek mūžīgi” iemūžinājis baltastes ērgli. Fotogrāfs stāsta, ka jau četras ziemas fotografē šos ērgļus uz aizsalušās jūras pie Kustavi Somijas rietumu piekrastē.

Pirmajā ziemā šajā vietā regulāri ieradušies divi baltastes ērgļi, domājams, pāris. Kopš tā laika palicis tikai viens. Ērglis turpinājis ierasties arī pagājušajā ziemā, kamēr vien jūru klājis ledus.

Linnameki stāsta, ka ūdens uz ledus ērgli nav traucējis un tas tuvojies ar tādu pašu pārliecinātu gaitu kā iepriekš. Putns gadu gaitā neesot kļuvis pieradinātāks — tas joprojām paceļas spārnos, tiklīdz pamana fotogrāfu, pat ja atrodas augstu kokā un zināmā attālumā. “Mēs abi esam diezgan apmierināti ar pašreizējo kārtību: ērglis tiek pie pilna vēdera, bet es — pie fotogrāfijām,” viņš sacīja.