Smaga depresija jeb lielie depresīvie traucējumi (MDD) ir viena no pasaulē izplatītākajām psihiskajām slimībām. To raksturo ilgstoši nomākts garastāvoklis un intereses zudums par ikdienas aktivitātēm, kā arī miega, ēstgribas un motivācijas izmaiņas.

Depresijas attīstību var ietekmēt vairāki faktori, tostarp iedzimtas ģenētiskās īpatnības, nelabvēlīga bērnības pieredze un fiziskās aktivitātes. Daļai cilvēku ir paaugstināta iedzimta iespējamība saslimt ar depresiju, ko pētnieki dēvē par ģenētisko risku.

Pētījumā izmantoti ilgtermiņa aktivitāšu dati

Teksasas Universitātes Sanantonio pētnieki analizēja ģenētisko informāciju, elektroniskās veselības aprūpes kartes un fitnesa aproču datus, ko bija snieguši tūkstošiem cilvēku Amerikas Savienotajās Valstīs. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā savstarpēji saistīti ģenētiskais depresijas risks, fiziskās aktivitātes un depresijas simptomi.

Darba rezultāti, kas publicēti žurnālā Nature Mental Health, liecina, ka fiziskās aktivitātes var vājināt saikni starp cilvēka ģenētisko depresijas risku un simptomu smagumu.

“Fiziskās aktivitātes ir viena no iedarbīgākajām uzvedības medicīnas formām ar labi dokumentētiem ieguvumiem daudzu hronisku un psihiskās veselības traucējumu, tostarp depresijas, gadījumā,” pētījuma pirmais autors Qiliangs He teica Medical Xpress.

Pēc viņa teiktā, iepriekšējos pētījumos bieži izmantotas cilvēku pašu sniegtas ziņas par fiziskajām aktivitātēm vai mērījumi, kas iegūti salīdzinoši īsā laikā, nereti tikai vienas nedēļas garumā. Šāda pieeja ne vienmēr precīzi atspoguļo cilvēka ikdienas aktivitātes.

Šo ierobežojumu palīdzēja pārvarēt ASV Nacionālo veselības institūtu (NIH) programma All of Us Research Program. Tā ir plaša mēroga iniciatīva, kuras mērķis ir savākt ar dzīvesveidu un veselību saistītus datus no vismaz viena miljona dažādas izcelsmes cilvēku, kas dzīvo ASV.

“Šī iniciatīva nodrošina vēl nebijušu ilgtermiņa Fitbit datu apjomu, turklāt daudzi dalībnieki aktivitāšu ierakstus veidojuši mēnešiem vai pat gadiem,” sacīja He. “Tas ļauj iegūt daudz ticamāku priekšstatu par cilvēku ierasto fizisko aktivitāti.”

Ģenētiskais risks un depresijas diagnoze

Pētījuma ilgtermiņa mērķis ir veicināt precīzijas medicīnu — pieeju veselības aprūpē, kurā profilakses un ārstēšanas pasākumi tiek pielāgoti konkrēta pacienta īpašībām. Šajā darbā pētnieki īpaši centās noskaidrot, vai saistība starp fiziskajām aktivitātēm un depresijas simptomiem atšķiras atkarībā no cilvēka ģenētiskās uzņēmības.

Ja cilvēki ar atšķirīgiem ģenētiskā riska profiliem uz fiziskajām aktivitātēm reaģē atšķirīgi, nākotnē tas varētu palīdzēt izstrādāt personalizētākus ieteikumus par fiziskajām aktivitātēm, tostarp pielāgojot to apjomu vai intensitāti cilvēka ģenētiskajam profilam, skaidroja He.

Pētnieki analizēja 23 517 pieaugušo datus no All of Us Research Program. Katram dalībniekam tika aprēķināts depresijas poligēnā riska rādītājs — aplēse par ģenētisko uzņēmību pret šo traucējumu. Šie rādītāji apkopo daudzu ar depresiju saistītu ģenētisko variantu kopējo ietekmi.

Analīzē tika izmantoti arī ar Fitbit ierīcēm iegūtie fizisko aktivitāšu dati, tostarp dienā noieto soļu skaits un minūtes, kas pavadītas vidēji līdz augstas intensitātes fiziskajās aktivitātēs. Vidēji katrs dalībnieks bija nodrošinājis aptuveni 1,6 gadus ilgu valkājamas ierīces datu periodu. Tas ļāva vērtēt ierasto aktivitāšu modeli, nevis paļauties uz īsu novērojumu.

Lai identificētu cilvēkus, kuri dzīves laikā bija piedzīvojuši depresiju, pētnieki apvienoja elektronisko veselības aprūpes karšu informāciju ar dalībnieku pašu sniegtajām ziņām par mūža laikā noteiktām diagnozēm. No pieejamajiem klīniskajiem ierakstiem tika izveidoti arī depresijas smaguma rādītāji.

Izmantojot statistiskos modeļus, pētnieki pārbaudīja, vai saistība starp ģenētisko uzņēmību un depresiju atšķiras atkarībā no fizisko aktivitāšu līmeņa, vienlaikus ņemot vērā demogrāfiskos un citus būtiskus faktorus.

Augstāks poligēnā riska rādītājs bija saistīts ar lielāku depresijas diagnozes iespējamību. Savukārt lielāka fiziskā aktivitāte, kas reģistrēta ar fitnesa ierīcēm, bija saistīta ar mazāku iespējamību, ka cilvēkam būs noteikta depresijas diagnoze. Tomēr pētnieki neatrada statistiski nozīmīgu fizisko aktivitāšu un ģenētiskā riska mijiedarbību attiecībā uz pašu diagnozi.

Aktīvākiem cilvēkiem simptomi bija mazāk smagi

Atšķirīgs rezultāts parādījās, analizējot depresijas simptomu smagumu. Cilvēkiem ar depresiju tie, kuri bija fiziski aktīvāki, parasti piedzīvoja mazāk smagus simptomus nekā mazāk aktīvie dalībnieki. Turklāt cilvēki ar augstāku ģenētisko depresijas risku, šķiet, no fiziskajām aktivitātēm guva lielāku labumu.

Šī tendence bija saskatāma, izmantojot dažādus fiziskās aktivitātes mērījumus — gan ikdienā noieto soļu skaitu, gan vidēji līdz augstas intensitātes aktivitātēm veltīto laiku.

Rezultāti norāda, ka cilvēka ģenētiskā uzņēmība pret depresiju ne vienmēr nosaka to, cik smagi simptomi būs, ja depresija attīstīsies. Noteikti maināmi dzīvesveida paradumi, īpaši fiziskās aktivitātes, varētu ietekmēt to, cik cieši ģenētiskais risks ir saistīts ar depresijas simptomu smagumu.

Tomēr He uzsvēra, ka pētījumam bija novērojuma raksturs, tādēļ no tā nevar secināt, ka fizisko aktivitāšu palielināšana tieši kompensē ģenētisko risku. Pēc viņa teiktā, rezultāti drīzāk sniedz daudzsološu virzienu turpmākiem pētījumiem par personalizētām depresijas profilakses un ārstēšanas pieejām.

Pētnieki turpinās pētīt fiziskās aktivitātes, miegu un trauksmi

Nākotnē pētnieki plāno pārbaudīt, vai fizisko aktivitāšu palielināšana var mazināt depresijas simptomu smagumu cilvēkiem ar augstu ģenētisko risku. Viņi vēlas arī noskaidrot, vai līdzīga mijiedarbība pastāv citu psihiskās veselības traucējumu, tostarp trauksmes, gadījumā.

Depresijai un trauksmei ir būtiska daļa kopīgu ģenētisko ietekmju, taču starp šiem traucējumiem pastāv arī nozīmīgas atšķirības. Izpētot, vai fiziskās aktivitātes līdzīgā veidā mijiedarbojas ar ģenētisko uzņēmību abos gadījumos, varētu kļūt skaidrāks, kuri secinājumi attiecināmi uz psihisko veselību kopumā un kuri raksturīgi tikai konkrētam traucējumam.

Pētnieki plāno analizēt arī citus maināmus dzīvesveida faktorus. Viens no tiem ir miegs, kas bieži saistīts gan ar fizisko, gan psihisko veselību.

“Miegs un fiziskās aktivitātes ir cieši saistīti ar psihisko veselību, un abi var ietekmēt to, kā izpaužas ģenētiskā uzņēmība,” sacīja He. “Mūsu plašākais mērķis ir labāk izprast, kā ģenētiskā uzņēmība mijiedarbojas ar ikdienas paradumiem un vai šīs zināšanas var palīdzēt izstrādāt personalizētākas stratēģijas psihiskās veselības uzlabošanai.”

Pētījums Associations and interactions between genetic vulnerability and physical activity with MDD in the All of Us Research Program publicēts žurnālā Nature Mental Health 2026. gadā. Tā DOI ir 10.1038/s44220-026-00738-x.