Enerģijas drošība arvien vairāk nosaka valstu pārejas uz tīrāku enerģiju tempu un virzienu. Kamēr valstis, kas importē enerģiju, strauji paplašina elektrifikāciju, atjaunīgo enerģiju un enerģijas uzkrāšanu, eksportētājvalstis ārpus Tuvajiem Austrumiem palielina ražošanu, lai kompensētu piegāžu traucējumus. Tādēļ to dekarbonizācija notiek lēnāk nekā citviet pasaulē.

DNV desmitajā ikgadējā ziņojuma izdevumā norādīts, ka nefosilās enerģijas īpatsvars primārajā enerģijas patēriņā importējošajos reģionos pēdējo piecu gadu laikā pieaudzis par 2,2 procentpunktiem. Eksportētājos šis kāpums bijis tikai 0,7 procentpunkti. Ķīna, Indija un Eiropa kopumā tādējādi pāreju uz nefosilo enerģiju īstenojušas vairāk nekā trīsreiz straujāk nekā Tuvie Austrumi, Ziemeļamerika un Krievija.

“Enerģētiskā drošība no jauna iezīmē enerģētikas pārejas karti. Importējošie reģioni paātrina elektrifikāciju, atjaunīgo enerģiju un uzkrāšanu, lai mazinātu pakļautību visnedrošākajiem fosilā kurināmā tirgiem. Savukārt eksportētāji uz pašreizējo deficītu reaģē, palielinot investīcijas un ražošanu. Tā rezultātā plaisa pārejas tempā un virzienā kļūst arvien lielāka,” sacīja Ditlevs Engels, DNV Enerģētikas sistēmu vadītājs.

Hormuza šauruma piegāžu traucējumi ir pastiprinājuši importētājvalstu motivāciju dažādot enerģijas avotus un samazināt atkarību no naftas un gāzes. Tas palielina ilgtermiņa riskus fosilā kurināmā eksportētājiem. DNV jaunākā prognoze paredz, ka 2050. gadā Tuvie Austrumi nodrošinās aptuveni 40% pasaules naftas ieguves. Iepriekšējā gada prognozē šis īpatsvars bija lēsts 50% apmērā.

DNV papildus analizējis scenāriju, kurā konflikts Tuvajos Austrumos turpinās līdz 2030. gadam, bet naftas un gāzes cenas šajā laikā saglabājas mēreni paaugstinātas. Šādā gadījumā pasaules naftas un gāzes pieprasījums konflikta laikā būtu par 4–6% zemāks. Arī atlikušajā prognozes periodā pieprasījums saglabātos par 2–5% zemāks nekā DNV pamatprognozē. Tas liecinātu par neatgriezenisku pieprasījuma samazināšanos, jo patērētāji un valdības ātrāk pārietu uz alternatīviem enerģijas avotiem.

“Lai gan ģeopolitiskā situācija kļūst sarežģītāka, nav šaubu, ka enerģētikas pāreja notiek un tās mērogs jau ir liels. Tomēr mums tā jāturpina un jāpaātrina, jo arvien vairāk cilvēku atzīst, ka enerģija tagad ir kritiskās infrastruktūras daļa un tai jāpiešķir atbilstoša prioritāte,” sacīja Engels.

Lētākās tehnoloģijas izvirzās priekšplānā

Ziņojumā secināts arī, ka palielinās atšķirība starp konkurētspējīgām, nobriedušām tehnoloģijām un jaunākām tehnoloģijām, kuru attīstība arvien vairāk ir atkarīga no ierobežota politiskā atbalsta. Izmaksu kritums paātrina saules enerģijas, sauszemes vēja elektrostaciju un bateriju ieviešanu, savukārt dārgākās jaunās tehnoloģijas zaudē pozīcijas.

Saules fotoelementi un sauszemes vēja enerģija arvien vairāk aizstāj fosilo kurināmo elektroenerģijas ražošanā. Uzstādīto bateriju jauda pēdējo piecu gadu laikā pieaugusi 14 reizes.

Tajā pašā laikā tehnoloģijas, kas nepieciešamas grūti elektrificējamu nozaru dekarbonizācijai, netiek pietiekami prioritizētas to augsto izmaksu un bažu par rūpniecības konkurētspēju dēļ. Salīdzinot ar pērnā gada prognozi, DNV ilgtermiņa aplēsē ūdeņraža apjoms samazināts par 29%, bet oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas apjoms — par 15%. Abām tehnoloģijām joprojām paredzēta strauja izaugsme no zemas sākotnējās bāzes, tomēr izmaksu starpības mazināšanai un ieviešanas paātrināšanai būs vajadzīgs spēcīgāks politiskais atbalsts.

Kodolenerģija saglabā nozīmi

Kodolenerģija ir izņēmums starp dārgākajām tehnoloģijām. DNV prognozē, ka, elektrifikācijai paātrinoties, kodolenerģija saglabās pašreizējo daļu pasaules elektroenerģijas ražošanā. Uzstādītā kodolenerģijas jauda nākamajā desmitgadē varētu palielināties par 30%, bet līdz 2060. gadam — par 170%, neraugoties uz augstām izmaksām un piegādes ķēžu riskiem.

“Saules un vēja enerģijas, kā arī arvien vairāk bateriju uzkrāšanas vadīta, elektroenerģija kļūst par skaidru enerģētikas pārejas ieguvēju,” sacīja Sverre Alviks, DNV Enerģētikas pārejas pētniecības direktors.

Viņš norādīja, ka nākamo divu desmitgažu elektrifikācijas temps būs vairāk nekā divreiz lielāks par iepriekšējo divu desmitgažu tempu. Lai gan pāreju vada enerģijas importētājvalstis, arī fosilā kurināmā eksportētāji arvien plašāk izmanto elektrifikāciju, jo tā nodrošina lielāku efektivitāti un zemākas izmaksas.