Straumēšanas platformās nonāk dokumentālā filma par “Camfather” Edu Iskenderianu

Čejanas Keinas dokumentālajā filmā “Isky” ir aina, kuras centrā ir Eds “Iskijs” Iskenderians. Viņš meklē veca “Cadillac” bagāžniekā kasešu ierakstus, kurus, kā pats atceras, tur ievietojis aptuveni pirms 40 gadiem. Kad kasetes beidzot tiek atrastas, Iskenderiana prieks ir jūtams tikpat skaidri kā filmēšanas grupas satraukums. Viņš ievieto vienu no tām atskaņotājā, un no skaļruņiem atskaneda Eda Vinfielda balss.

Vinfields, dzimis 1901. gadā, bija Iskenderiana mentors un viens no pirmajiem automobiļu laikmeta sporta sadales vārpstu izgatavotājiem. Ierakstā viņš detalizēti skaidro dzesēšanas atstarpes jeb quench nozīmi cilindra kamerā. Tā ir neparasta satikšanās starp dažādiem laikiem: cilvēks, kurš piedzima autobūves rītausmā, nodod savas zināšanas jaunākam kolēģim; klausīšanās brīdī Iskenderianam jau bija gandrīz 100 gadu, bet filmas skatītāji viņu redzēja 102 gadu vecumā.

Filma, kurā stāstu izstāsta pats Iskijs

Keina nemēģina Iskenderiana dzīvi vienkārši hronoloģiski izstāstīt skatītāja vietā. Viņa seko pašam Iskijam un ļauj viņam stāstīt par sevi, Vinfieldu, slaveniem sacīkšu braucējiem un dzinēju būvētājiem, ar kuriem viņš gadu gaitā strādājis. Rezultātā filma kļūst ne tikai par viena cilvēka biogrāfiju, bet arī par amerikāņu hot rod kultūras vēsturi.

Filmā redzamie Iskenderiana un viņa darbnīcas kadri ir tuvi un sirsnīgi, bet viņa stāsti — negaidīti un humoristiski. Skatoties “Isky”, rodas sajūta, ka skatītājs atrodas vienā telpā ar Iskenderianu un viņa ģimeni. Filmu producēja Kerija Anna Enraita un uzņēmums “Vigilants”. Sākotnēji tai nebija izplatīšanas, tāpēc skatītājiem bija jāgaida festivālu izrādīšana un vēlākas straumēšanas iespējas. Tagad, 2026. gada oktobrī, filma ir pieejama straumēšanai.

Lai sarunātos ar Keinu un Iskenderianu, žurnālists devās uz Isky Racing Cams uzņēmumu Gardēnā, Kalifornijā. Iskijs, lai gan oficiāli nodevis uzņēmuma vadību saviem bērniem, joprojām mēdz ierasties darbā. Tur uzreiz kļūst saprotams, kāpēc Keina šajā cilvēkā ieraudzīja dokumentālās filmas varoni.

Isky Racing Cams darbnīcai piemīt romantiska noskaņa: telpa ir klusi izgaismota, fonā darbojas senas iekārtas, bet pārslogoti plaukti piepildīti ar detaļām un materiāliem. Būtiskākais tomēr ir cilvēki. Uzņēmuma darbinieki sadales vārpstas slīpē, pulē un iepako līdzīgi tam, kā Iskenderians, visticamāk, strādāja uzņēmuma pirmsākumos. Isky Cams atrodas tajā pašā Gardēnas ēkā kopš 20. gadsimta 60. gadu vidus, un tās sienas glabā daudzus stāstus — lai gan ne tik daudz kā pats Iskijs.

Atmiņas par sacīkšu būvētājiem un “Cam Wars”

Iskenderians sarunā sēž pretī žurnālistam, tērpies zilā kreklā ar kabatām, kas smagnēji nokarājas no to satura. Svarīgākās lietas — tālrunis un automašīnas atslēgas — viņš nēsā auklās ap kaklu, taču kabatās acīmredzot joprojām varētu atrasties jebkas. Kādā autošovā viņš savas salauztās brilles bija salabojis ar svina atsvariem un makšķerauklu, kas nejauši bija pa rokai.

Saruna par filmas tapšanu drīz pāriet pie slaveniem dzinēju būvētājiem, ar kuriem Iskijs strādājis daudzu gadu desmitu laikā. Pietiek nosaukt cilvēka vārdu, lai viņš sāktu stāstīt.

“Ak, es viņu mēdzu redzēt kinoteātrī, kad ar sievu un bērniem gāju uz filmu. Viņš tur bija zāles uzraugs. Vēl tikai puika,” par vienu no pazīstamajiem cilvēkiem atceras Iskenderians.

Viņš bieži sāk stāstus ar garu, sajūsmas pilnu “ak”, it kā jau pats stāsta sākums sagādātu prieku. Viņam īpaši patīk atcerēties reizes, kad eksperti kļūdījušies. Viens no šādiem gadījumiem saistīts ar Edebroku un Kītu Bleku.

“Ak, man patīk klausīties par reizēm, kad eksperti kļūdās. Reiz Edebroks izgatavoja jaunu ieplūdes kolektoru. Alumīnija, skaistu, ar sešiem karburatoriem. Viņi vienu bez maksas nosūtīja Kītam Blekam, lai viņš to uzstādītu vienā no savām laivām. Blekss to neizdarīja. Tad puiši aizbrauca to paņemt, uzbūvēja paši savu laivu un darbojās ļoti labi. Viņi uzvarēja. Pēc tam Kīts Bleks piezvanīja: “Es gribu kolektoru atpakaļ.” Viņš vienkārši negribēja būt testētājs,” stāstīja Iskenderians.

Bleks, kurš savas gaitas sāka ar laivu dzinējiem, vēlāk pievērsās Top Fuel Hemi dzinēju būvei. Viņam bija arī citi stāsti, un viņš ne vienmēr savās konstrukcijās izmantoja Iskija sadales vārpstas. Tāpēc Bleks ne reizi vien kļuva par Iskenderiana slaveno karikatūru reklāmu varoni.

Šīs reklāmas pēc sacīkstēm tika publicētas hot rod žurnālos, asprātīgi izsmejot zaudējušās komandas un Iskenderiana konkurenta “Howard Cams” sadales vārpstas. Sāncenšu cīņa 20. gadsimta 50. gados bija tik intensīva, ka tā kļuva pazīstama kā “Cam Wars” jeb sadales vārpstu kari. Reklāmas joprojām ir interesantas gan autobūves vēstures cienītājiem, gan tiem, kas vēlas redzēt izcilu mārketinga piemēru. Tās atklāj arī Iskija humora izjūtu — sacīkstes viņš uztvēra nopietni, taču pats par tām vienmēr prata pasmieties.

No 98 gadu vecuma līdz uzņēmuma pirmsākumiem

Filma sākas laikā, kad Iskenderianam ir 98 gadi. “Nejūtos gluži tik enerģisks kā 97 gadu vecumā,” viņš saka, “bet ceru nodzīvot līdz 100, jo tad rēķināt būs viegli.” Stāstījums mainās starp viņa jaunību, kad viņš tikai sāka aizrauties ar hot rod automašīnām, un mūsdienām, kad joprojām pārsteidzoši enerģiskais Iskenderians apmeklē sacīkstes, dod autogrāfus un darbnīcā skaidro darbiniekiem sadales vārpstu izgatavošanas nianses.

Viņa darbinieki par Iskiju runā ar patiesu pieķeršanos. Kad viņš iet garām darba vietām, meistari uz brīdi apstājas, lai pārliecinātos, ka viņam vajadzības gadījumā ir roka, uz kuras atbalstīties, un ka uz grīdas nav nekā tāda, aiz kā viņš varētu aizķerties.

“Cilvēki mācās no mistera Iskija,” filmā saka viens no darbiniekiem.

Darbnīcā ir redzams, ka darbiniekiem patīk gan viņu darbs, gan Iskenderiana mācītais. Viņi nav viņa radinieki, tomēr izturas pret viņu kā pret mīļu vectēvu.

Kad Iskenderians pirmoreiz sāka interesēties par automašīnām, “Model T” spēkratu vēl bija daudz, taču veiktspējas detaļas nebija viegli pieejamas. Vienkāršajā četrcilindru motorā varēja ievietot glīto V8 ar sānu vārstiem, uzlabot izplūdi vai uzstādīt lielāku karburatoru, taču agrīno tūninga entuziastu īstā iespēja palielināt jaudu bija sadales vārpsta.

Pēcpārdošanas sadales vārpstas bija grūti atrast. 20. gadsimta 30. gados un 40. gadu sākumā sacīkšu sadales vārpstu tirgū būtiskākie vārdi bija Eds Vinfields un Klejs Smits, kurš pārņēma Pīta Bertrāna darbu. Šādas detaļas maksāja aptuveni četras reizes vairāk nekā automašīnas no plačiem.

“Ak, tā bija visdārgākā lieta — sadales vārpsta. Tieši tas man tajās patika. Tā bija… kāds ir īstais vārds? Eksotiska, maz zināma, noslēpumaina. Jā, noslēpumaina,” par savu interesi stāsta Iskenderians.

Eksperiments, kas kļuva par uzņēmumu

Iskenderianam patīk katrai lietai atrast precīzu vārdu. Līdzīga domāšana, iespējams, palīdzēja 1946. gadā nopirkt slīpēšanas iekārtu un pārveidot to par sadales vārpstu izgatavošanas mašīnu. Šī iekārta joprojām atrodas darbnīcā, tikai tagad tai ir svaigs krāsojums.

Ar jauno mašīnu Iskijs sāka meklēt, kādai jābūt sadales vārpstas izciļņu līknei un pacēlumam, lai iegūtu lielāku jaudu. Tomēr filmā viņš precizē, ka pirmā viņa izgatavotā sadales vārpsta patiesībā bijusi nejaušs trāpījums. Viņš vienkārši izdarījis minējumu, un, tā kā tā bija vienīgā detaļa, kas viņam bija, pasūtījumu saņemšanas gadījumā to nosūtīja klientam.

Izrādījās, ka šī sadales vārpsta sniedza būtisku jaudas pieaugumu autosacīkšu braucējiem, kuri to iegādājās. Vēlāk Iskenderiana stāsti sekoja līdzīgai struktūrai: viņš varēja iedvesmoties no olas formas un izveidot sadales vārpstu, kas būtiski palielināja mazā “Chevrolet” bloka jaudu, vai jau 20. gadsimta 70. gados ar tālredzību radīt degvielu taupošu sadales vārpstas profilu. Stāsta beigās viņš parasti tikai parausta plecus un pasmejas, it kā teiktu: “Kas to būtu domājis, ka tas darbosies?”

Iskenderians ar tādu pašu prieku runā gan par 60 gadus vecām sacīkšu tenkām, gan par uzņēmuma moderno CNC iekārtu. Viņa neatlaidīgais gars un būtiskā ietekme uz nozari dokumentālajā filmā ir skaidri redzami. Atliek cerēt, ka skatītājiem nebūs jāgaida vēl 40 gadi, līdz “Isky” no jauna tiek atrasta kādā “Cadillac” bagāžniekā.

Pa to laiku priekšstatu par biedriskumu un vēsturi Isky Cams var gūt arī no Aleksas Teilores video. Teilore ir dragreisa braucēja, kuru sponsorē Isky.

Šis stāsts sākotnēji tika publicēts 2024. gada maijā.

Raksta autore Elana Šēra par automašīnām un auto kultūru raksta jau vairākus gadus. Viņa ir apskatījusi klasiskās automašīnas, tehnoloģijas, autosportu un jauno auto modeļus. 2020. gadā viņa saņēma Motor Press Guild balvu par labāko plašo rakstu, bet 2023. gadā Losandželosas preses kluba balvu pasniegšanā viņas publikācija par Vašingtonas slepeno kopbraukšanas tīklu ieguva pirmo vietu.