Rumāņu režisora Kristiana Mundžiu sestā pilnmetrāžas filma “Fjord” stāsta par ģimeni, kas nonāk tiesas un sabiedrības uzmanības centrā. Dievbijīgā ģimene no Rumānijas ir pārcēlusies uz nelielu apdzīvotu vietu Norvēģijas laukos, fjordu ielokā. Tajā ir mamma, kuru spēlē Renāte Reinsve, tētis, kura lomā redzams plikpaurains un brillēs tērpts Sebastians Stens, kā arī viņu bērni.

Ģimene atklāti praktizē reliģiju un cenšas savus uzskatus izplatīt arī citiem. Vecāki uzskata, ka rīcībai jāseko sodam, un viņu audzināšanas stils nav maigs vai neiejaucīgs. Filmā viņi nonāk sabiedrībā, kurā 2026. gada Norvēģijā reliģiozitāte tiek uztverta ar īpašām aizdomām, bet slavenā tolerance biežāk tiek izrādīta sekulāriem cilvēkiem.

“Fjord” sākas klusi un pamazām kāpina spriedzi. Skatītājs ģimenei seko, kad tā iepazīst savas jaunās mācību, darba un reliģiskās dzīves vietas. Otrā — norvēģu — ģimene kļūst par tās pretmetu, lai gan ne gluži vienkāršā vai paredzamā veidā. Rodas jautājumi par to, kas ir disciplinēšana un kas jau kļūst par sodīšanu. Mundžiu neļauj skatītājam palikt drošā, objektīvā distancē: filmas morāli sarežģītajā pasaulē nozīmi iegūst gan klavieru akords, gan garāmejot izteikta piezīme, gan apģērba maliņa.

Intervijā režisors stāsta par filmas tapšanu, savu agrīno darbu žurnālistikā, dzīvi Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā, marksistisko literatūras teoriju un grūtībām, kā arī ieguvumiem, ko sniedz patstāvīga domāšana. Saruna ir saīsināta un redakcionāli apstrādāta skaidrības labad.

Par “labajiem” un “sliktajiem” mazākumiem

Viens no jautājumiem, ko “Fjord” uzdod, ir: vai pastāv labi un slikti mazākumi? Mundžiu norāda, ka viņa atbilde kopš filmas izrādīšanas Kannās būtiski nav mainījusies.

Viņš uzskata, ka sabiedrībā ir jāaizstāv tādas vērtības kā tolerance pret citām minoritātēm un to cilvēku iekļaušana, kuri atšķiras no vairākuma. Taču ar to nepietiek — tolerance jāattiecina arī uz mazākumiem, kuru vērtības mums pašiem nav pieņemamas. Pretējā gadījumā nav skaidrs, kāpēc mēs uzskatītu savu skatījumu par liberālāku un progresīvāku.

“Pat ja ir mazākumi, kuru vērtībām mēs nepiekrītam, arī pret tiem mums jābūt tolerantiem,” viņš saka.

Režisors vienlaikus uzsver, ka tolerancei ir robežas. Vardarbība ir jānosoda, un sabiedrībai jābūt vienotai centienos palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš. Taču reliģiskās pārliecības gadījumā situācija ir citāda. Pat ja cilvēki šādus uzskatus nesaprot vai tiem nepiekrīt, viņiem būtu ļaujams tos paust.

Mundžiu salīdzina reliģisko pārliecību ar citām, viņaprāt, neracionālām pārliecībām. Apkārt ir cilvēki, kuri lasa horoskopus vai tic alternatīvajai medicīnai, un sabiedrība parasti viņus vienkārši atstāj mierā. Tāpēc viņš jautā, kāpēc reliģiozi cilvēki būtu jānosoda tikai tādēļ, ka viņi ir reliģiozi.

Viņaprāt, cilvēkus var mēģināt pārliecināt, ka lēmumi būtu jābalsta racionālā izpratnē, jo tie ietekmē arī citu cilvēku dzīvi. Tomēr šādam procesam jānotiek pakāpeniski. Uzskatu uzspiešana un noteikumu izveidošana, lai panāktu, ka citi maina savas domas, cilvēkus tikai radikalizē.

No ziņu arhīviem līdz filmas scenārijam

Mundžiu stāsta, ka ik dienu lasa daudz ziņu un glabā rakstus īpašās mapēs, kas sadalītas pēc tēmām. Viņš gadiem bija sastapies ar stāstiem par imigrantu ģimenēm Ziemeļvalstīs, tomēr lēmums veidot filmu no šīm idejām nenāca uzreiz.

Ziņu raksti sākotnēji bieži ir iespaidīgi, jo informē par kādu ārkārtēju notikumu. Taču režisoru interesē nevis sensacionālā notikuma virspuse, bet tas, kāpēc tas noticis un ko tas pasaka par pasauli, kurā dzīvojam. Viņš cenšas izvairīties no sensācijas un iedziļināties, ko konkrētais gadījums var atklāt par ikviena cilvēka dzīvi.

Oriģinālās filmas idejas izstrāde ilga aptuveni astoņus gadus no brīža, kad viņš par attiecīgo gadījumu izlasīja, līdz lēmumam veidot filmu. Viņš piebilst, ka visu šo laiku nav veltījis izmeklēšanai, tomēr apziņa par problēmas pastāvēšanu viņu nepameta.

Režisors sazinājās ar ģimeni, kas bija iesaistīta vienā no visplašāk apspriestajiem gadījumiem, tikās ar tās bērniem un devās uz Norvēģiju, lai satiktu radiniekus un apskatītu māju, kurā viss bija noticis. Viņš centās satikt visus iespējamos lietas dalībniekus un cilvēkus, kuri bija gatavi runāt.

Mundžiu sarunājās ar juristiem, žurnālistiem, kuri atspoguļoja konkrēto gadījumu, tulku, kas ģimenei palīdzēja sazināties ar policiju, Norvēģijas bērnu labklājības dienestu “Barnevernet” un nevalstiskajām organizācijām, kuras šādās lietās bija aktīvi iesaistītas. Vēlāk viņš apmeklēja tiesas procesus par jautājumiem, kas saistīti ar bērniem. Viņa mērķis bija noskaidrot dažādos skatpunktus ne tikai vienā, bet arī citos līdzīgos gadījumos.

Scenārijs lielā mērā balstās argumentos, ko režisors bija pierakstījis izpētes laikā. Viņam nebija daudz kas jāizdomā — galvenokārt vajadzēja sakārtot materiālu un parādīt, kādi ir abu pušu argumenti.

Filmas izdomātā daļa lielākoties saistīta ar otro ģimeni. Tā ļāva stāstam sekot pieaugušo skatījumam, vienlaikus līdzsvarojot pirmās ģimenes perspektīvu ar citas ģimenes pieredzi. Otrā ģimene ir norvēģu ģimene ar bērniem, kas dzīvo saskaņā ar apkārtējās sabiedrības vērtībām. Tā kā pirmā ģimene dzīvo nošķirti, fjorda galā, abām ģimenēm nākas sazināties, un filmai svarīgi ir vērot, kā šajā piespiedu kontaktā saduras vērtības un kas tajā mainās.

Žurnālistika, cenzūra un vēlme stāstīt

Mundžiu darbu presē sāka 1987. gadā. Viņam tolaik bija 19 gadi, un darbs žurnālistikā bija veids, kā pietuvoties tam, ko viņš patiesībā vēlējās darīt — kļūt par stāstnieku un filmu veidotāju.

Komunistiskās varas laikā iestāšanās kino skolā nebija godīgs process, tāpēc viņš sāka tuvoties rakstniecībai. Laikrakstā viņš vingrinājās rakstīšanā un fotografēšanā — divās nodarbēs, kas tajā laikā bija vistuvākās iespējai kļūt par režisoru. Viņš uzskata, ka arī šodien viņa scenāriju rakstīšanas stilu lielā mērā veido tas periods, kurā viņš iemācījās rakstīt ziņu.

Pēc komunisma sabrukuma darbs presē kādu laiku bija īpaši intensīvs. Cilvēki pēc ilga perioda bez brīvas preses bija izsalkuši pēc tā, ko paši sauca par “patiesību”. Šis laiks ietekmēja Mundžiu stilu.

Aprakstot notikumus, viņš neievieto tajos savu skatpunktu un pats neizdara gala secinājumu. Viņš rāda ārēju situāciju un veidu, kā tā izpaužas, bet aicina skatītāju izmantot kritisko domāšanu. Skatītājam jāuzņemas atbildība par interpretāciju, balstoties faktos, nevis jāļauj sevi izvest cauri stāstam ar režisora norādēm.

Ja skatītājs analizē tikai to, ko saka varoņi, viņš var tikt viegli manipulēts. Kino varoņi, tāpat kā cilvēki dzīvē, melo un cenšas ietekmēt citus.

Mundžiu sākotnēji bija domājis kļūt par rakstnieku, taču daudz skatījās filmas. Viņu ietekmēja gan populārais kino, gan Rumānijas filmas, kuras viņš varēja redzēt tolaik. Viņam šķita, ka šie darbi bija dīvaini — iespējams, daļēji cenzūras dēļ, bet varbūt arī tāpēc, ka filmēties un filmas veidot tika mudināti ne pārāk talantīgi cilvēki.

Šīs filmas izskatījās tā, it kā tajās būtu tādi paši cilvēki un valoda kā reālajā dzīvē, taču tajās nekas nenotika ticami. Psiholoģija bija nepārliecinoša, dialogs — gramatiski sakārtots vēstījums jeb propaganda. Tas Mundžiu un viņa laikabiedrus vedināja pie domas, ka filmu veidošanai nevajadzētu būt tik sarežģītai: vajag vienkārši ļaut realitātei ienākt kino.

Polarizācija un aicinājums ieklausīties

Režisors stāsta, ka, gadiem sekojot Ziemeļvalstu lietām un runājot ar daudziem cilvēkiem, viņš kļuvis par sava veida ekspertu šajā tematā. Viņš min, ka intervijas rītā saņēmis ziņu no vācu un norvēģu ģimenes, kura lūdza palīdzību un apgalvoja, ka nekas nav mainījies.

Mundžiu uzsver, ka filma ir mēģinājums aktualizēt jautājumu, par kuru sabiedrībai būtu jāveido savs viedoklis, taču viņš nav supervaronis, kurš varētu atrisināt šādas situācijas.

“Fjord” nav tikai filma par Rumāniju, Norvēģiju vai “Barnevernet”. Režisors uzskata, ka tā runā arī par līdzīgiem procesiem, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs. Sabiedrības polarizācijai jāmeklē atbilde, jo cilvēki nevar turpināt dzīvot noslēgtos informācijas un pārliecības burbuļos. Naids un agresija var beigties ļoti slikti, pat vardarbīgi.

Reklāmas turnejas sākumā Norvēģijā Mundžiu satika cilvēkus no abām pusēm. Viņš atceras kādu skatītāju, kura raudot stāstīja, ka šādus gadījumus piedzīvojusi tik emocionāli, ka bailēs no iespējas, ka varasiestādes varētu viņai atņemt bērnus, viņa izvēlējusies abortu.

Citi skatītāji savukārt pilnībā atbalstīja filmā pausto bērnu aizsardzības skatījumu. Viņi norādīja, ka situācijā, kad bērni tiktu izņemti no ģimenes konservatīvā sabiedrībā, par viņiem neviens neiestātos. Režisors uzskata, ka šie pretējie viedokļi parāda tendenci vienu nepareizu un radikālu sabiedrības izpratni mēģināt aizstāt ar citu tikpat nepareizu un radikālu skatījumu.

Viņaprāt, risinājums ir lielāki centieni integrēt cilvēkus, izrādīt vairāk empātijas un būt atvērtākiem dialogam. Tikai tā var dot labu piemēru tiem sabiedrības locekļiem, kuri ir pārliecināti, ka viņi jau zina patiesību un citas izejas nav.

Vardarbība, aizspriedumi un neiespējamā objektivitāte

Filmas tiesas ainā Sebastiana Stena varonis runā par to, ka liberālās sabiedrības fiziskam kaitējumam mēdz piešķirt lielāku nozīmi nekā emocionālam vai verbālam kaitējumam. Mundžiu skaidro, ka gadījumā, ja ģimenē ir pierādīta vardarbība, sabiedrībai jārīkojas nekavējoties, lai glābtu bērnus vai sievietes.

Tomēr filma pievēršas situācijām, kurās lēmums jāpieņem, nezinot, kas ģimenē patiesībā ir noticis. Daudzos gadījumos cilvēkiem ir tikai pieņēmumi, un tieši tādēļ “Fjord” ir veidota šādā manierē.

Režisors pēc divu gadu izpētes un sarunām ar visām iesaistītajām pusēm joprojām nespēj pateikt, vai reālajā lietā iesaistītā ģimene bija vardarbīga. Viņš nezina, vai tā bija vai nebija vardarbīga, un neapgalvo, ka vardarbības nebija — arī sarunas ar ģimeni un bērniem viņam nav devušas pilnīgu atbildi.

Šī pieredze viņam parādījusi, ka cilvēki, pieņemot lēmumus, mēdz vadīties pēc saviem stereotipiem un aizspriedumiem. Ir ļoti grūti nostāties pilnīgi objektīvā pozīcijā, jo šāda pozīcija, iespējams, nemaz nepastāv.

Tāpēc vispirms jāapzinās pašam savs aizspriedumainais skatījums. Kad cilvēks apgalvo, ka dara to, kas ir bērnu interesēs, viņš bieži vien patiesībā uzskata, ka viņa risinājums ir labākais. Citi, rīkojoties atbilstoši saviem uzskatiem, domā tieši tāpat.

Mundžiu uzskata, ka sabiedrībai jānodrošina pietiekama brīvība, lai mazākumi varētu būt tādi, kādi vēlas būt. Viņš arī atgādina, ka pirms “Fjord” bija veidojis filmu par minoritāšu diskrimināciju konservatīvā sabiedrībā, taču šoreiz vēlējās noskaidrot, kas notiek liberālā un progresīvā sabiedrībā, kad konservatīvie pēkšņi kļūst par mazākumu.

Vai šādā situācijā vairākums pret viņiem izturētos ar lielāku empātiju, jo viņi vienkārši nepiekrīt vairākuma vērtībām? Mundžiu atbilde ir noliedzoša. Piederība vairākumam cilvēkiem bieži izrādās svarīgāka par viņu pašu ideoloģijas deklarētajām vērtībām.

“Ideoloģija ir kā slikta elpa. Mēs to atpazīstam tikai citos cilvēkos,” reiz teicis literatūras teorētiķis Terijs Īgltons.

Filma kā “riskanta moderatora pozīcija”

Mundžiu stāsta, ka viņa radošajā procesā nozīmīga ir precīza mizanscēna jeb aktieru un kameras kustību organizācija. Viņš arī cenšas pēc iespējas mazāk izmantot montāžas griezumus, jo, viņaprāt, griešana pati par sevi ir interpretācija.

Režisors netic, ka kino uzdevums būtu tikai precīzi atdarināt realitāti. Viņš atzīst, ka izklaide ir leģitīms filmu veidošanas veids, taču tā nevar būt vienīgais iemesls, kādēļ filmas tiek radītas.

Viņa paša filmas cenšas skatītājam likt domāt mazliet vairāk un pamanīt pasauli, kas atrodas blakus viņa paša dzīvei. Kino viņš izmanto kā līdzekli, lai cilvēki būtu uzmanīgāki pret to, kas notiek viņiem līdzās.

Objektīvs skatpunkts nepastāv, taču režisors cenšas nebūt manipulatīvs. Viņš nevēlas veidot filmu, kas nostājas vienas puses skatpunktā. Tā vietā viņš skatītāja priekšā nostāda divas vērtību sistēmas un aicina pašam pārbaudīt savus uzskatus.

“Es izvēlos riskanto moderatora pozīciju — nostādu jūsu priekšā divas vērtību kopas, lai jūs varētu vēlreiz pārbaudīt savas vērtības un atcerēties, kad pēdējo reizi šaubījāties, vai esat pareizajā pusē,” viņš saka.

Pēc Mundžiu domām, ikviens ir pārliecināts, ka viņam ir taisnība. Pirmais solis uz dialogu ir ieklausīšanās citos cilvēkos, pat ja viņu redzējums šķiet kļūdains vai nepieņemams.

Filma “Fjord” atsevišķos ASV kinoteātros iznāca 9. oktobrī, bet plašāka izplatīšana paredzēta 23. oktobrī.