Medicīnas žurnālā BMJ Case Reports aprakstīts Lielbritānijas ārstu Mara Znagoveanu un Edvarda Ārtlija novērotais gadījums. Bērns neatliekamās palīdzības nodaļā vērsās ar aptuveni 15 centimetrus platu plankumu uz vēdera. Tas sastāvēja no plakanu, sarkanbrūnu līniju krustojumiem, kas veidoja neregulārus apļus un mežģīnēm līdzīgu rakstu.

Sākotnēji bērnam nebija sāpju, izsitums nebija silts un nebija jutīgs. Viņš un viņa vecāki nevarēja atcerēties nesenu traumu, kas varētu izskaidrot ādas izmaiņas. Bērns citādi bija vesels, nesen nebija slimojis, un viņam nebija tādu vispārēju simptomu kā drudzis vai nogurums. Arī augšana un slimību vēsture neradīja aizdomas par citām veselības problēmām.

Neatliekamās palīdzības nodaļas medmāsas sākotnēji plankumu raksturoja kā “spontānu zilumu”. Fiziskā apskate neko būtisku neatklāja — uz ādas nebija citu izmaiņu, vēders nebija jutīgs un nebija pazīmju par orgānu bojājumiem. Krūškurvja rentgena izmeklējumā gan tika pamanīts neliels balts laukums virs kreisās plaušas, kas varēja liecināt par šūnu vai šķidruma uzkrāšanos, piemēram, strutām vai asinīm.

Asins analīžu laikā bērns pastāstīja, ka aptuveni nedēļu iepriekš rotaļājoties ar brāļiem un māsām ticis iespiests pret krēslu. Viņš šo faktu nebija minējis iepriekš, jo nevēlējās, lai pārējie bērni nonāktu nepatikšanās. Ārsti veica datortomogrāfiju, lai pārbaudītu iespējamu iekšēju vēdera traumu, taču tādu bojājumu neatrada. Vienīgais konstatētais atradums bija nelielā izmaiņa plaušās, kas varēja būt nejauša un saistīta ar vieglu infekciju.

Izsitumi kļuva izteiktāki

Bērnu izrakstīja ar īsu antibiotiku kursu plaušu infekcijas ārstēšanai, taču vecākiem ieteica atgriezties slimnīcā, ja stāvoklis mainīsies vai plankums nepazudīs. Pēc divām nedēļām bērns atgriezās, un ādas izmaiņas bija kļuvušas lielākas, tumšākas un jutīgas. Parādījās rozā laukumi, bet daļa ādas bija sākusi bojāties.

Atkārtoti iztaujājot bērnu, ārsti uzzināja, ka viņš mācās mājās un skolas darbiem izmanto klēpjdatoru. Parasti viņš ierīci novietoja tieši uz vēdera un dažkārt strādāja pat astoņas stundas dienā, arī laikā, kad dators bija pieslēgts lādētājam. Šī informācija ārstiem palīdzēja noteikt diagnozi.

Bērnam tika diagnosticēta erythema ab igne jeb latīniski “apsārtums no uguns”, ko mēdz dēvēt arī par “apgrauzdētas ādas sindromu”. To izraisa atkārtota un ilgstoša zemas intensitātes karstuma iedarbība — temperatūra nav pietiekama, lai radītu īstu apdegumu, taču tā var bojāt ādu. Šāds stāvoklis visbiežāk sastopams pieaugušajiem, piemēram, ilgstoši izmantojot sildošus spilvenus vai karstā ūdens pudeles, kā arī atrodoties tuvu sildītājiem. To var izraisīt arī daži darba apstākļi, tostarp stikla pūšana un darbs ar metālu.

Precīzs slimības veidošanās mehānisms nav pilnībā skaidrs. Pētnieki pieļauj, ka ilgstošs karstums bojā virspusējos asinsvadus un veicina sarkano asinsķermenīšu izkļūšanu audos, radot raksturīgo sarkano, tīklveida izsitumu.

Lai gan izmaiņas uz bērna ādas izskatījās satraucoši, šis stāvoklis parasti ir labdabīgs un atgriezenisks, ja tiek novērsts karstuma avots. Smagākos vai ilgstošos gadījumos var saglabāties pigmentācija un rētas. Šajā gadījumā vecāki vairāku mēnešu laikā ārstiem ziņoja, ka izsitumi pakāpeniski izbalējuši un pilnībā izzuduši.